green mile

3 stundas – tas vēl ir normāli pat Stīvena Kinga personiskajam arhivāram Frenkam Darabontam, arī Toms Henks kā vesela būtne vairs jau ne īpaši nekur neuztveras. Tur bija garīga atpalicība, te uroloģiska. Karnevāla pamatā te ir pavisam citas fiškas. Ja grāmatā “Zaļā jūdze” (viens no Kinga labākajiem darbiem, bez jokiem) daudzas detaļas izceļas ar patiesu dramatismu, filmā tās pārmāc ar kosmiska treša pazīmēm, izrunājas kā “kafija”, tikai rakstas savādāk.

Toma Henka dramatiskākais, atvainojos, nomīziens mājas pagalmā pasaules kinematogrāfa vēsturē. Divtonnīgā nelaimes čupiņa nēģeris Kofijs ar permanto “māsta, boss, oi” žēlabaini savilkto interfeisu. Abi te raud, te svīst, atšķirības nekādas, drāma tāpat. Kofijs, kas ar varenu žestu caur kameras durvīm terapeitiskos nolūkos iegrābjas Henka olās Henks, kas pēc pārlaimīgas minūtes pie tualetes poda nekavējoties dodas savas laulātās draudzenes pakaļas virzienā. Laulātā draudzene, kas par to Kofijam izcep svētku kliņģeri. Sadistiskais apsargs Persijs, kas tēlo kā operas ļaundaris. Jautrais franču maiznieks Eduards “Ustroiļi, bļa, cirk!” Delakruā. Un tā līdz bezgalībai, līdz bezgalībai.

in 2009 martcore says
electric circus

good-night-good-luck

Klūnija režisētā filma par amerikāņu telekompānijas CBS saķeršanos ar paranoidālo senatoru Makkartiju 50-jos gados, kad raidījuma vadītāji ēterā drīkstēja pīpēt, asistenti muldamo tekstu rādīja uz kartona plāksnēm, bet televīzijas režisori atgādināja lenšu dīdžejus no diskotēkas poligrāfiķos. Neskatoties uz “Oskaru” par scenāriju, sižeta gājieni cīņā ar virtuālo komuņagu vajāto senatoru tomēr atgādina kaut kādu bērnudārzu pieaugušajiem, kurā varoņiem piemīt straujas un radikālas garastāvokļa maiņas – galvenais raidījuma vadītājs Edvards Murovs ēterā nolasa Makartijam domātu dramatisku teļegu un nosūta anālās diarejas staru, viss kolektīvs smejas, priecājas un aplaudē, lai jau pēc minūtes pēkšņi sinhroni sadrūmtu “pizģec, mēs visi mirsim”. Stāsts no narkomānu dzīves, jā.

Toties šeit ir fantastisks elitārā kinooperatora Roberta Elsvita darbs, kurš nofilmēja flmu krāsās, bet postprodakšenā atkal pārtaisīja par melnbalto – gājiens ne īpaši novatorisks, taču sasodīti efektīvs, visādi rakursi uzreiz savādāk izskatās, gaismas. Aktieri karnevālā arī neatpaliek. Pats Klūnijs sāk strauji atgādināt plīša lācēnu, Klarksone – vampīru mistresi un direktrisi, bet Stretheimam steigšus jādodas pie Bergmana filmēties.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

lars-and-the-real-girl

Reizēm šķiet, ka režisoram Gilespijam stāstā par Raiena Goslinga (kas visvairāk atgādina tādu omulīgu provininciālo masu slepkavu no attiecīgiem b-mūvijiem) un gumijas sievietes attiecībām nepietiek tikai viens solis, lai uzfilmētu kaut ko patiešām krutu. Bet viņš tur mulst es pat nezinu kā priekšā. Tas ir absurds kaut kāds – no vienas puses filmēt bezmaz ģimenes komēdiju un no otras – vīrieša attiecības ar lelli, ne reizi nenovirzoties no abiem orientieriem. Un viss mesidžs beigās arī kaut kā pazūd. Tas vispār ir jau tāds bezmaz mēģinājums vilkt čellu uz “American Beauty”, tikai pareizi nesamontēts.

in 2008 martcore says
sad. l. ideja

station-agent

Nu, ja reiz par indie hītiem, tad par indie hītiem: otrā un trešā plāna lomu zvaigznes Toma Makkartija pirmais eksperiments režisora amatā ir ļoti un pat ļoti izdevies. Maza pilsētiņa Amerikas vidienē. Mazs cilvēciņš (visās vārda nozīmēs), kas ir apsēsts ar vilcieniem un dzīvo dzelzceļa depo. Plus parastie pilsētas lauku teritorijas iedzīvotāji. Psiholoģiski ļoti precīza filma, reizēm paspīd smalks humoriņš, taču kopsummā – mazliet too americanish for me. Jāpiezīmē, ka vienā no galvenajām lomām te ir Makkartija mūza Patrīsija Klarksona – uzreiz atcerējos, ka viņi abi arī piedalījās galaktiskā mēroga kino sačakarēšanā ar nosaukumu “All The King’s Men”, taču labāk to neatcerēties. Bet tā “Stacijas pārzinis” – laba filma, ir vērts skatīties. 4.2 / 5
Tagline skan šādi: “Loneliness is much better when you have got someone to share it with”

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.