1941 (1979, Stīvens Spīlbergs)

Pēc veiksmīga uzbrukuma Pīrlhārborai individuāla japāņu zemūdene Toširo Mifunes vadībā nolemj nevis doties atpakaļ uz mājām, bet dot vēl vienu triecienu amerikāņu lielākajam lepnumam – Holivudai. Plānos iecerēts kā minimums nodedzināt Mikimausam ausis. Amerikāņu kareivji tikmēr ballītē dejo tvistu ar vietējām Losandželosas meitenēm, cenšoties iekarot viņu sirdis. Apkārt ar ļoteni lidinās Mežonīgais Bils Kelso (Dž.Beluši), kuram cigāra gals, šķiet, ir pielīmēts pie mutes kaktiņa, bet reālām militārām darbībām ir gatavas tikai vājprātīgais kapteinis Medokss. Ja pirmā filmas puse vēl ir romantiska kara komēdija, tad otrajā pusē (es skatījos divarpus stundas garo režisora versiju un jums arī iesaku) Spīlbergs ar džekiem atraujas pa pilno un sniedz fenomenālu džezu ar haosu un destruktīvām ēverģelībām. Amerikāņi šo filmu nemīl – galu galā Mifune savu tomēr panāks un varēs raportā rakstīt, ka ir nogremdējis okeānā vienu tanku un vienu panorāmas riteni. Man gan patīk.

in 2010 martcore says
apm.ņurd

The Box (2009, Ričards Kellijs)

Diena, kad pie visparastākās ģimenes (Dž.Mārsdens, K.Diasa) pieklauvēja cilvēks, kuram trūka puse no sejas (F.Langella), vēlāk izrādīsies visšausmīgākā dienu viņu mūžā. Cilvēks atnesa nelielu kastīti ar vienu pogu augšpusē un izteica piedāvājumu – ja šo pogu nospiež, tad Lūisu ģimene saņems par skaistām acīm vienu miljonu dolāru, taču kaut kur pasaulē mirs pilnīgi nepazīstams cilvēks. Ja nē, tad uz redzīti. Un šis piedāvājums tiek pieņemts. Taču sekas nebūt nav tik vienkāršas, kā viņiem abiem šķiet.

Vēl nekad Kellijam, kurš ir ne vairāk, ne mazāk kā mūsdienu Linčs, nav izdevies tik skaidri runāt ar publiku, lai arī mēs te smējāmies – meitenītes, kuras netika “Twilight” seansā, tāpēc aizgāja uz “Box”, pēc tam pameta zāli nedaudz grīļodamās un cenšoties neskatīties uz pārējiem cilvēkiem. Scenārijs tika rakstīts pēc Ričarda Matesona īsās prozas darba “Button, Button” (kas ir ticis izmantots kā seriāla “Twilight Zone” epizode – a ekrānā labāka sci-fi par “Twilight Zone” vispār nepastāv, visi gudrie cilvēki ņem idejas no turienes), tāpēc Kellijam nācās ieguldīt tur pamatīgu daļu pašam no savas galvas, un storijs apaug ar daudzām it kā nesvarīgām blakusdetaļām, taču viņš tā ir rīkojies vienmēr. Atmosfēra – vienkārši magnētiska, viņam viss izskatās lieliski, arī tas, kas ir paņemts no Linča vai Giljama. Es domāju, šobrīd Holivudā nav neviena cita režisora, kas spētu tik bezbailīgi un interesanti stāstīt par lietām, kuras jums nepatiks un kuras jūs atgrūdīs. Galvenais, ka rezultāts ir fascinējošs.

in 2009 martcore says
afigkino

Julie & Julia (2009, Nora Efrona)

Norai Efronai, kura, starp citu, ir sarakstījusi visas mūsu mīļākās filmas (“When Harry Met Sally”, “Silkwood”, “Bewitched”) nostrādā pat tas kino, kura pamatā nav īpaši interesanta ideja, jo viņa tomēr prot aizskārt cilvēkos kaut kādas ļoti siltas stīgas. Stāsts par to, kā 30-gadniece, lai bēgtu no darba un dzīves rutīnas, sāk katru dienu gatavot ēdienu pēc jaunas receptes un rakstīt par to blogā, nu, es nezinu. Pēc reāliem notikumiem, sakiet? Lūk, ja pēc reāliem notikumiem kāds sacerētu scenāriju, kā mēs te dzeram un kādus pēc tam murgus sociālajos tīklos rakstām…

Merila Strīpa ir drausmīga. Uz to, par ko pārvēršas Strīpas kundze, ar katru dienu ir aizvien grūtāk un grūtāk noskatīties, tomēr pateikšu – viņa no dramatiskās aktrises naturāli transformējas par tādu Džimu Keriju iz paleontoloģijas muzeja, man govnomūzikls “Mamma Mia!” jau iedvesa samērā svētas šausmas. Taču visu glābj mīļā, jaukā un brīnišķīgā Eimija Adamsa, lūk, kur mūsu mazā laimīte. Viņa taču priecājas, bēdājas un niķojas tik godīgi un atklāti kā bērns. Gribas tikai smaidīt par Eimijas šaušalīgo cīņu ar omāru, kā arī nervu sabrukumiem pie nepaklausīgās plīts piedegušajiem rezultātiem. Beigās viss izdosies! Un, kā jau teicu – iespējams taču, ka mūsdienās kvalitatīvi pagatavota maltīte un kvalitatīvs ieraksts blogā ir labākā terapija pret visādām nebūšanām.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

Taking Woodstock (2009, Engs Lī)

Kino pēc Eliota Taibera autobiogrāfiska romāna par to, kādu lomu viņš nospēlēja Vudstokas festivāla organizācijā. Ja pati grāmata vispār ir daudz vairāk par ebreju stāvokli 60-o gadu ASV un paša Taibera seksuālās identifikācijas meklējumiem, nekā par hipiju manifestēšanos uz skatuves, tad Holivudas multikulturālajam ķīnietim Lī zelta vidusceļa meklējumi ir beigušies ar diezgan murgaina satura producēšanu. Pirmkārt, nav saprotams, kādai auditorijai “Vudstoka” vispār ir domāta. Hipijiem te nav ko darīt, jo kamera pa dubļiem līdz skatuvei tā arī neaizbridīs. Ebrejiem? Nu, tur kaut kādi desmit cilvēki pusminūti uz ceļa pamauro “fucking jews, get outta here”, Taibers viņus uz mirkli skumji aplūko un aiziet pa savām darīšanām. Visdrīzāk kino ir domāts gejiem – vai nu aizvien “Kuprainā kalna” iespaidā, vai kāda cita iemesla dēļ, taču “Vudstoka” liekas vismaz trīsreiz homoseksuālāka par kovbojiem, visi vīriešu kārtas pārstāvji velta viens otram tik divdomīgus skatienus un smaidus, ka tas izraisa pamatīgu neizpratni.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Extract (2009, Maiks Džadžs)

Kritiķu iecienīta maza indie filma no Bīvisa un Batheda autora Maika Džadža ar attiecīgi Džeisonu Beitmenu galvenajā lomā. Beitmens vada nelielu rūpnīciņu, vai pat drīzāk cehu (es taču teicu – indie filma), kas ražo kaut kādu skuju ekstraktu. Darbs nesokas, jo darbinieki visi kā viens lohi, drošības noteikumi netiek ievēroti, darba traumas rezultātā krāvējam pat atrauj vienu olu. Beitmena sieva pārkāpj laulības noteikumus ar viņa paša reibumā noalgotu žigolo, bet pie apvāršņa vēl parādas aktrise maila Kunisa, kas, savukārt, nodarbojas ar ģitāru zādzībām mūzikas veikalos. Bens Afleks tēlo narkomānu. Karče, indie, tāds indie.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. –

The Notebook (2004, Niks Kasavītiss)

Brunčos ietērptās sabiedrības daļas iecienītais pelnrušķīša stāsts: divi jauni cilvēki (gaterstrādnieks un bagātu vecāku mazele) agrīnā vecumā satiekas, lai sadotos rociņās, brauktu ar karuseli, nepārtraukti gāztos iekšā vietējās ūdenstvertnēs un vispār neslikti pavada kopā laiku. Mamzeles bagātie vecāki kādā momentā saprot, ka līdz kindersurpraizam vairs nav tālu, tāpēc aizved viņu no provinces uz Ņujorku, un samērā pofigistiskā Alija tur pēc dažiem gadiem saderinas ar bagātu, bet labu cilvēku. Otrajā galā tikmēr tiek nikni nagloti kokmateriāli, kā arī vēēējam vijole raud līdz…

Ar brontozaura manierēm uzņemtais Kasavītisa romantiskais stāsts ir tik ļoti vienvirziena, ka to ir grūti izturēt – pat Disneja multenēs dzīvē viss tomēr ir sarežģītāk. Pat “Titānikā”, kurš tupuma ziņā ir vistuvākais atgadījums pacienta vēsturē (kur arī mīlas trijstūrī galveno lomu nez kāpēc spēlē molberts), ir kaut kas spilgts. Režisors Kasavītiss jaunākais bez mazākās pašironijas pazīmēm spiež uz jūtām tā, kā neirologs ar āmuru dauza pa celi – refleksi strādā, it kā pārdzīvo līdzi (taču kaut kā nocenoti), pie izstieptā žēlabainā fināla gribas iešņukstēties – čuvak, nu jūs vēl ar traktoru mazam kaķēnam pāri pārbrauciet. Labi, ka mani nedzird, savādāk pārbrauktu arī.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Emperor Of the North Pole (1973, Roberts Oldričs)

Viena no mīļākajām filmām pasaulē, neaizmirstams stāsts par amerikāņu ekstrēmo sportu 30-jos gados Lielās Depresijas laikos. Mūsdienās šo nišu aizņem eļektričkings, parkūrs un, šķiet, tas izklaides veids, kur pārcilvēciskā veidā kaut kur jāuzpūš ellē grafiti. Sižets sekojošs: pie dzelzceļa atzara tuso bari ar dzelzceļniekiem un vēl lielāki bari ar bezdarbniekiem. Īpašs bezdarbnieku segments sev ir atradis veidu, kā pakavēt laiku – stādīt rekordus, kurš nobrauks krutāku ceļa gabalu kravas vilcienā bez biļetes. Kontrolieru nav, taču ir vilciena šefs ar palīgiem, kuri pašrocīgi izsēdina atrastos zaķus, kur viņus pēc tam eksterminē policija. Viss pārējais dz/c kolektīvs tikmēr atvēris visamerikas mēroga totalizatoru. Abās pusēs ir savas leģendas un zvaigznes. Un, lūk, satiekas divi galvenie superstāri – zaķu elks, 40-gadīgais A1 (L.Mārvins) pret vilciena no 19, kurā pat pieturu nozaķot ir nereāli, priekšnieku Šaku (E.Borgnains); virziens – ellišķs gabals līdz Portlendai. Vēl pa vidu visam iejaucies ir jaunietis Cigarete (K.Keredains, Deivida bračka), kas arī tīko pēc slavas. Teicama dispozīcija labai 70-o vai pat 80- gadu komēdijai! Sagatavojiet popkornu!

Kino atklājošā sentence – vilcienā numur 19 starp vagoniem ieraušas kāds ne pārāk informēts akadēmiskā sporta pārstāvis. Pēc minūtes no sastāva augšas pār viņu slejas priekšnieka Šaka stāvs ar pamatīgu metāla āmuru rokās. Trieciens pa organismu – un sportists lido lejā. Vilciena metāla riteņi paveic pārējo. Aiz pēdējā vagona paliek guļot sakropļots līķis. Labdien, mani sauc Šaks. “Ziemeļpola imperators” – tas ir nežēlīgs, drūms, dzīvniecisks un asiņains bezkompromisa ekšens, ietverts sešos maziņos sastāva vagonos, kura gaitā abas puses pielieto visneiedomājamākos manevrus. Šaks ik pa laikam āmuru maina pret metāla ķēdi, abi it kā pozitīvie tēli pārvietojas pa tiltu apakšām, gāž pa bremzēm, dedzina un atvieno vagonus. Saspenss tāds, ka spalvas uz rokām ceļas stāvus. Visapkārt sliedēm – absolūti depresijas sagrautā Amerika, kurā palikuši vairs tikai lūžņi un atkritumi. Fantastisks kino.

in 2009 martcore says
afigkino

Looking For Eric (2009, Kens Loučs)

Britu klasiķis un proletariāta interešu pārstāvis Loučs kļuvis tik sentimentāls, ka rāda kino, šķiet, jau tikai saviem vienaudžiem – tiem, kuriem ap 70. Sociālā drāma – vecā pastnieka un vecpuiša Ērika Bišopa dzīvē iestājies nepatīkams tukšums un depresija. Ar pirms 20 gadiem mīļoto sievieti viņš visus šos 20 gadus parunāt nevar, jo nevar. Adoptētie tīneidžeri audžudēli vairs viņā neklausās, tuso mājās ar draugiem, uz skolu neiet, jo nāk miegs, trauki nemazgāti, skapī iekrājušies vairāki kilogrami nenosūtīto vēstuļu. Vienīgais prieks – Mančestras “United” leģendārā futbolista Ērika Kantonā plakāts, ar kuru var kopīgi uzpīpēt zāli un aprunāties.

Un, lūk, kulminācija – tadam!, vienā no botānikas sesijām Kantonā pēkšņi pavisam reāli viņam materializējas aiz muguras! Reāls Kantonā (viņš tagad tur ir tiešām aktieris, o, es iedomājos mūsu Zemļinska aktierkarjeru!). Līdz ar to filmas noskatīšanos un recenziju varētu beigt, taču tālāk jau seko pavisam ārprātīgas detaļas. Tagad jau kultūras viņi pīpē kopā ar īsto Kantonā, pie tam šis pats Cilvēks-Kantonā ar zvērīgu franču akcentu dod misteram Bišopam psihologa-amatiera padomu kolekciju (“galvenais – believe!”; vai arī “pasaki vienkārši – nē!”), ugārs totāls, nezini vairs, kur savas acis likt. Nu, un pateicoties dižajam futbolistam viss nokārtojas, ar sievieti pastnieks saiet kopā, dēli sāk normāli uzvesties, darbā pasts sāk žiglāk kustēties. Kašmaršovs. Kašmaršovs!

in 2009 martcore says
klīnika

K-PAX (2001, Aiens Softlijs)

Režisoriem nav lielākas laimes kā pratināt Kevinu Speisiju, un Kevinam Speisijam nav lielākas laimes, kā tikt nopratinātam. Arī gadījumos, ja viņam nākas psihoterapeitam stāstīt, ka viņš, nabadziņš, ir tūrists no citas planētas, kas atrodas Liras zvaigznājā, taču priekš psiha runā jau kaut kā pārlieku sakarīgi. Modernās medicīnas pārstāvim doktoram Markam Pauelam (Dž.Bridžess) galva griežas no interesantā pacienta, viņš nepārtraukti atrodas dilemmu priekšā un ved potenciālo kosmosa viesi te uz orbitālo pētījumu centru, te uz savām mājām svinēt ceturto jūliju, taču nekādas skaidrības nav. Nekādas skaidrības nav – tas ir mugurkauls, uz kura turas arī viss Aiena Softlija (“Hackers”, bļa) pasākums, kas ievelk aizvien dziļāk savos valgos. Nevaru nepieminēt lielisko mūziku un kameras darbu.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. +

Black Dynamite (2009, Skots Sanderss)

Pilnīgi negaidīta blaxploitation žanra atgriešanās ar visu jive speak un pārējo atribūtiku – pēdējais dinozauru modināja, šķiet, tikai Tarantino savā “Džekijā Braunā”, un to jau arī nevar uzskatīt par īstu revaivalu, kamēr “dinamītā” mēs redzam īstos, sirsnīgos un patiesos personāžus ar skruļļiem matos un We Have Enough Of Man. Pat montāža autentiska. Ar iespaidīgu ķermeņa uzbūvi kopumā un vareni atsegto krūtežu atsevišķi apveltītais nēģeris Maikls Džei Vaits soulmūzikas pavadījumā ar nunčakiem dauza pretiniekus, Bolivudas adepti pie ekrāna rij skaudības asaras. Ļaunā Sistēma, kongresmeņi, mafija un vienkārši dauņi izplata pilsētā narkotikas bērniem, kā arī liķieri, kas divkārtīgi samazina vīrieša nefrīta zizli – pieaugušajiem. Tas ir jāpārtrauc, o, Melnais Dinamīt! Šāgada mūsu “Hot Fuzz” un mūsu “Tropic Thunder”.

in 2009 martcore says
kruta

Identity (2003, Džeimss Mangolds)

Nakts, motelis kaut kur Nevadā. Plosās negaiss. Desmit dažādi cilvēkiem šajā motelī šonakt nāksies pārnakšņot – lūk, kādu sievieti ir nejauši notriekusi mašīna, tāpēc laulātais draugs cenšas viņai palīdzēt; policistam, kas pārved no viena cietuma uz otru bīstamu noziedznieku, arī nāksies pārlaist nelaiku vienā no moteļa namiņiem; apkārt klīst puika, kas ne ar vienu nerunā. Atmosfēra ir stabila precīzi līdz pirmajai slepkavībai. Bet tādu būs daudz.

Kaut kā garām palaistais režisors Mangolds, ja tā padomā, strādā sparīgi un enerģiski, viņam katra otrā filma ir hīts – lūk, te ir gan “Girl, Interrupted” par psiheni, gan “Walk The Line” par Džoniju Kešu, gan vesterns “3:10 To Yuma” – un “Identity” ir ne vairāk ne mazāk kā faktiski Finčera mēroga darbs.Pat tad, kad visu it kā saproti, tu to saproti tik dziļi zemapziņā, ka nespēj noformulēt. Nedaudz pieviļ tikai drusku pārforsētais fināls, taču pati kinematogrāfija – lūk, viņam tāpat kā Linčam ir “man patīk, ka personāži iznāk no tumsas”.

in 2009 martcore says
afigkino

The Tournament (2009, Skots Manns)

Mums ar draugiem ir tradīcija – reizi septiņos gados mēs dodamies uz pirti, lai tur pārgrieztu viens otram rīkli, uzvarētājs var iekārtoties uz augstākās lāvas un pērties ar desmit miljoniem USD. Šou mī ze manī. Algoto killeru simpoziju un festivālu organizē, khm, korporatīvais investoru tusiņš, kur cilvēki uzvalkos pie galda liek likmes, kamēr 30 nerealitātes šova dalībnieki tirinās apkārt pa nosacītu mazpilsētu, demonstrējot savas iemaņas un prasmes. Lai veicinātu sportisko azartu un kaujassparu, katram vēl ir iešūta ampula pret alus dzeršanu, ja līdz dedlainam nebūs noskaidrots viens konkrēts uzvarētājs, organismā notiks bladācs, gluži kā tajā jūsu k/f “Battle Royale”. Nebiji pietiekami uzmanīgs un nelaikā noklakstināji knābi refleksu vietā – ārā no profesijas!

Ar labiem nodomiem bruģētais ceļš uz mortuāriju (kuru līdz šim ir aprakstījis Šeklijs un, tā, “Smokin’ Aces”) izrādās visai nelīdzens un ar pamatīgām bedrēm – šikam sižeta plūsmas remontam budžeta nepietiek. Pa vidu razborkām vēl kuļas kaut kāds paģirains mācītājs, kuru ļoti gribas uzreiz nošaut, taču tas nav iespējams, jo viņš figurē bezmaz kā galvenais varonis. Specefekti un ainas no kaskadieru sarežģītās dzīves – cik viņi ir, tik viņi ir. Stīgas neaizķer.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos