Identity (2003, Džeimss Mangolds)

Nakts, motelis kaut kur Nevadā. Plosās negaiss. Desmit dažādi cilvēkiem šajā motelī šonakt nāksies pārnakšņot – lūk, kādu sievieti ir nejauši notriekusi mašīna, tāpēc laulātais draugs cenšas viņai palīdzēt; policistam, kas pārved no viena cietuma uz otru bīstamu noziedznieku, arī nāksies pārlaist nelaiku vienā no moteļa namiņiem; apkārt klīst puika, kas ne ar vienu nerunā. Atmosfēra ir stabila precīzi līdz pirmajai slepkavībai. Bet tādu būs daudz.

Kaut kā garām palaistais režisors Mangolds, ja tā padomā, strādā sparīgi un enerģiski, viņam katra otrā filma ir hīts – lūk, te ir gan “Girl, Interrupted” par psiheni, gan “Walk The Line” par Džoniju Kešu, gan vesterns “3:10 To Yuma” – un “Identity” ir ne vairāk ne mazāk kā faktiski Finčera mēroga darbs.Pat tad, kad visu it kā saproti, tu to saproti tik dziļi zemapziņā, ka nespēj noformulēt. Nedaudz pieviļ tikai drusku pārforsētais fināls, taču pati kinematogrāfija – lūk, viņam tāpat kā Linčam ir “man patīk, ka personāži iznāk no tumsas”.

in 2009 martcore says
afigkino

Observe And Report (2009, Džodijs Hills)

Dažiem labiem pasaulē zvērīgākais kino “Hot Fuzz” tā arī nav izgājis no galvām – Seta Rogena tēlotais lielveikala apsargs parāk jau atgādina atgādina Niku Frostu, kurš no  Saimona Pega iemācījies neatlaidību, pašaizliedzību un drošsirdību tvarstot Supermārketa Kaitniekus un Ienaidniekus. Politnekorektums negābj, kopš Henkoks atņēma bērnam saldējumu, bet Bruno piejāja visus ar savu straponu kabatā, mēs vairs nespecializējamies uz soft porno.  Karoče, figņa.

in 2009 martcore says
sēdies, divi!

Smokin’ Aces (2006, Džo Karnahans)

Jau pati ideja rada visus apstākļus cilvēka izvirtības totālām izpausmēm – vietējās mafijas karalim ir tik ļoti apriebies viņa bijušais draugs un tagadējais konkurents (kas ar savām ekscentriskajām un eksistenciālajām izdarībām, pirmkārt, diskreditē mafijas jēdzienu kā tādu, otrkārt, ir iestājies kamorrai ne pārāk tuvajā liecinieku aizsardzības sistēmā un ir gatavs strādāt ar policijas stenogrāfiem), ka šefs izsludina miljonu zaļo vērtu tenderu par viņa sirdi, piedevām, pēdējais nav domāts pārnestā nozīmē. Ziņa aplido pietiekami daudzas ausis un mutes un, lūk, jau uz viesnīcu, kuras penthausā depresīvi smalcina heroīnu dārgā iekšējā orgāna īpašnieks, retreisā dodas bars ar visu killeru eliti – kaut kāds fašistu trio (šķiet, pa taisno no Nīla Māršala kārtējā treša), ungāru Fantomass, tāds parasts Kventina killeru trio, divas apburošas nēģeru madāmas ar snaiperšauteni mašīnas bagāžniekā un portugāļu bandīts ar nokostiem rokas pirkstiem, kas palika cietuma kamerā. Kā pēdējie no svētku dalībniekiem ierodas arī pāris FBI aģenti, kuriem tā kā būtu jāpieskata viss šis zooparks.

To, kas notiek pēc tam, varētu jau aprakstīt kā notikumu virkni, kura atgādina ar tieši cik daudzu atmosfēru spiedienu Gaju Ričiju ir iebradājusi grīdā viņa laulātās draudzenes smalkais papēdis, un cik gan garlaicīgi sentimentāls pēc “Kill Bill” ir palicis Kventins Tarantino, taču režisors-nākotne Karnahans nedaudz maina spēles noteikumus. Proti, ja no minētajām vinegreta sastāvdaļām tiek ekspektēta kaut kāda smalka situāciju izspēle ar kosmisku skatītāja piejāšanu, tad patiesībā šeit pat nav pie vainas fakts, ka visiem uzvaras vimpeļa tīkotājiem momentāni nobrūk visi viņu operāciju stratēģiskie plāni – pie vainas ir fakts, ka nekādu plānu nevienam nav VISPĀR, izņemot abām snaiperafroamerikānietēm, kur tas pats iekļaujas precīzi vienā vārdā. Tādēļ filmas otrā puse ir vienkārši hipnotisks bardaks, kurā ar laiku jau kļūst grūti saprast – no kurienes un uz kurieni lido lodes, bet fināla pareizie twisti un turni pamet pārliecībā, ka līdz ģenialitātei nepietika tikai pāris soļu. Pārāk nenopietni? A kurš prasīja kaut ko ļoti nopietnu?! Draivs toties kāds – viss popkorns aizgāja garām mutei!

in 2009 martcore says
apm. ņurd.++