Smokin’ Aces (2006, Džo Karnahans)

Jau pati ideja rada visus apstākļus cilvēka izvirtības totālām izpausmēm – vietējās mafijas karalim ir tik ļoti apriebies viņa bijušais draugs un tagadējais konkurents (kas ar savām ekscentriskajām un eksistenciālajām izdarībām, pirmkārt, diskreditē mafijas jēdzienu kā tādu, otrkārt, ir iestājies kamorrai ne pārāk tuvajā liecinieku aizsardzības sistēmā un ir gatavs strādāt ar policijas stenogrāfiem), ka šefs izsludina miljonu zaļo vērtu tenderu par viņa sirdi, piedevām, pēdējais nav domāts pārnestā nozīmē. Ziņa aplido pietiekami daudzas ausis un mutes un, lūk, jau uz viesnīcu, kuras penthausā depresīvi smalcina heroīnu dārgā iekšējā orgāna īpašnieks, retreisā dodas bars ar visu killeru eliti – kaut kāds fašistu trio (šķiet, pa taisno no Nīla Māršala kārtējā treša), ungāru Fantomass, tāds parasts Kventina killeru trio, divas apburošas nēģeru madāmas ar snaiperšauteni mašīnas bagāžniekā un portugāļu bandīts ar nokostiem rokas pirkstiem, kas palika cietuma kamerā. Kā pēdējie no svētku dalībniekiem ierodas arī pāris FBI aģenti, kuriem tā kā būtu jāpieskata viss šis zooparks.

To, kas notiek pēc tam, varētu jau aprakstīt kā notikumu virkni, kura atgādina ar tieši cik daudzu atmosfēru spiedienu Gaju Ričiju ir iebradājusi grīdā viņa laulātās draudzenes smalkais papēdis, un cik gan garlaicīgi sentimentāls pēc “Kill Bill” ir palicis Kventins Tarantino, taču režisors-nākotne Karnahans nedaudz maina spēles noteikumus. Proti, ja no minētajām vinegreta sastāvdaļām tiek ekspektēta kaut kāda smalka situāciju izspēle ar kosmisku skatītāja piejāšanu, tad patiesībā šeit pat nav pie vainas fakts, ka visiem uzvaras vimpeļa tīkotājiem momentāni nobrūk visi viņu operāciju stratēģiskie plāni – pie vainas ir fakts, ka nekādu plānu nevienam nav VISPĀR, izņemot abām snaiperafroamerikānietēm, kur tas pats iekļaujas precīzi vienā vārdā. Tādēļ filmas otrā puse ir vienkārši hipnotisks bardaks, kurā ar laiku jau kļūst grūti saprast – no kurienes un uz kurieni lido lodes, bet fināla pareizie twisti un turni pamet pārliecībā, ka līdz ģenialitātei nepietika tikai pāris soļu. Pārāk nenopietni? A kurš prasīja kaut ko ļoti nopietnu?! Draivs toties kāds – viss popkorns aizgāja garām mutei!

in 2009 martcore says
apm. ņurd.++

Collateral (2004, Maikls Manns)

Es ilgi domāju, kādēļ šāda filma Mannam vispār bija nepieciešama – tas ir tāds “Heat” gandrīz vai spin-offs ar daudzām reminiscencēm, tāds “Heat” paralēlajā pasaulē – un es to esmu sapratis. Manna līdzšinējais ceļš šķita, ka ved pa Skorcēzes iemītajām takām, “Heat” kaut vai nevar neatsaukt atmiņā “Mean Streets”, un jautāms tiek uzstādīts šādi: vai nu mēģināt iet to pašu dzelkšņaino Skorcēzes ceļu, ar savu “Raging Bull”, “Goodfellas”; vai arī mēģināt izdarīt strauju izrāvienu uz priekšu. “Collateral” – tas ir savā ziņā kompromiss. Tajā ir kaut kas no “Taxi Driver”, Toma Krūza varonis vārdā Vinsents – nu jā, “Colour Of Money”… (ja īsumā, tad Vinsents ir Toms Krūzs ar vārdu no “Naudas krāsas” un taksometru no “Taksista”, kas ļoti cenšas sarunāties ar Tarantino Džūlzu, tāda te ir smalka ironija)

BET. Manns pirmoreiz atsakās no sava operatora Spinoti. Manns atsakās pats rakstīt scenāriju. Galvenā action scēna ar daudzām pistolēm pārpildītā diskotēkā Pola Oukenfolda pavadījumā – tīrs Džons Vu. Dialogi – ar jūtamu ietekmi no Tarantino. Galvenais filmas varonis – neticēsiet, bet tā ir ar visu krāsu neona ugunīm pielietā nakts Losandželosa, kuru viņš no putna lidojuma filmē, filmē, filmē tā, ka no tā atrauties nav iespējams. Un pats stāsts par to, kā reiz naktī pie taksista iesēdās pasažieris, kurš palūdza viņu aizvest uz piecām dažādām adresēm – pirmā brauciena rezultātā no trešā stāva uz keba jumta pa logu izlido cilvēks. Pasažieris – aukstasinīgs un cinisks slepkava ar filozofisku ievirzi. Galvenais šīs tūkstošgades ekšens.

Ha. Havjērs Bardems, kuram “Līdzzinātājā” ir maza, bet, oi, kur efektīga loma, ar visu savu infernālo dialogu tika pagājšgad aizstransportēts uz Koenu “No Country For Old man”, kur viņam apgrieza frizūru stilā “karē” un palūdza atkārtot to pašu; tikai ziniet – “Collateral” Bardemam tas izdevās krutāk, tad no viņa vārdiem tiešām dvesa ledusauksts pieskāriens.

PS. Atvainojiet, ka netika “recenzētas” “The Keep” (agrīnā šausmene), “Ali” (par bokseri Kasiusu Kleju) un “Miami Vice” (iemesls, kāpēc Holivudā Mannam iedos naudu jebkurā diennakts laikā)

in 2008 martcore says
galvenais dekādes action

Hancock (2008, Pīters Bergs)

Atlētiskais nēģeris Vils Smits, kurš pēdējos gados ir izteikti pievērsies ārkārtīgi marginālu un vientuļu supervaroņu lomām, šoreiz nonācis pavisam neapskaužamā bomža – betmena situācijā. Henkoks ir parasts ikdienas ņujorkietis, kurš superspējas realizē aptuveni tik rutinēti, kā mēs ejam strādāt uz darbu un tauta viņu nemīl – Henkoks faktiski nepārtraukti atrodas konstantā pālī, ir rupjš pret visiem, bērnam atņem saldējumu, bikses negludinātas, paaugstinātas radiācijas atrauga tantiņās iedzen šausmas… Piedevām sakarā ar smago intoksikāciju, visi labie darbi viņam beidzas ar daudzmiljonu zaudējumiem pilsētai – atcerēsimies kaut vai episko hītu, kad viņš bezfilmas ugārā metot okeānā vali saķaida jahtu.

Tas viss turpinas līdz brīdim, kad iestādes jau piedāvā viņam pasēdēt slēgta tipa iestādē, bet nejauši satiktais’sabiedrisko attiecību speciālists stāsta viņam par supervaroņu PR principiem, forma ir svarīgāka par saturu – nodzen bārdu, uzvelc varoņa spectērpu, iemācies ar visiem beigt runāt “ej dirst!” līmenī un pārstāj taču vienreiz dzert, ej ārstēties!

Pītera Berga (kuram nākotnē paredzēts labot Linča jaunības kļūdas un pārfilmēt “Dune”) filma pārsteidz pat ne ar visu šo neprātīgo setingu vai galvenā sliktā protagonista trūkumu. Tā pārsteidz ar to, ka, ja “komiksu-supervaroņu” tomēr tiek izmantots klipārta princips (pat otrajā “halkā” ir – te moments tīneidžeriem, te sievietēm 25+, te jāpamahajās, lai neierūsē), tad “Henkoks” plūst lēni un vienoti kā upe Latvijas ritumos, pieci burti, otrais b. Jau pārsteidzoši ir visi šie stāsti par supervaroņu kosmogoniju; bet kad sākas platoniski – patoloģiskas attiecības ar Šarlīzi teronu, kā saka становится уже совсем не по себе.

Rezumējot, ja otrais Halks vēl ir “ar elementiem pieaugušajiem”, tad šeit jau ir konkrēti pieaugušajiem. Tagad ar nepacietību gaidīsim “Hellboja” otro daļu by Guillermo del Toro, prognozēju, ka tas jau būs kaut kas Ingmāra Bergmana garā.

in 2008 martcore says
apm.ņurd.+