Extract (2009, Maiks Džadžs)

Kritiķu iecienīta maza indie filma no Bīvisa un Batheda autora Maika Džadža ar attiecīgi Džeisonu Beitmenu galvenajā lomā. Beitmens vada nelielu rūpnīciņu, vai pat drīzāk cehu (es taču teicu – indie filma), kas ražo kaut kādu skuju ekstraktu. Darbs nesokas, jo darbinieki visi kā viens lohi, drošības noteikumi netiek ievēroti, darba traumas rezultātā krāvējam pat atrauj vienu olu. Beitmena sieva pārkāpj laulības noteikumus ar viņa paša reibumā noalgotu žigolo, bet pie apvāršņa vēl parādas aktrise maila Kunisa, kas, savukārt, nodarbojas ar ģitāru zādzībām mūzikas veikalos. Bens Afleks tēlo narkomānu. Karče, indie, tāds indie.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. –

State Of Play (2009, Kevins Makdonalds)

Mums te internetos pārsvarā spļaudas un rauc degunus, Eberts burkšķ par to, ko parasti – ka tēli nav pārliecinoši, utt. Tomēr, tomēr. Tās visas ir otršķirīgas detaļas – “State Of Play” ir no sešām seriāla minisērijām filmā iespiests poltiskais detektīvs ar slepkavībām, kura dinamikas uzlabošanai pieaicinājuši “Bornu” triloģijas scenāristu Toniju Gilroju, “The Last King Of Scotland” režisoru Makdonaldu, galvenajā lomā – Rasels Krovs. Kā saka, spēcīgu profesionāļu komanda. Dinamika ir patiešām ļoti agresīva, vietām pat hyper hyper, taču ja kādam tas liekas traucējoši, varat migt ciet pie “Maikla Kleitona”. Personāžus nav īpaši centušies uzzīmēt, nepietiek metrāžas – tāda sajūta, ka Krovs strādā 24 stundas diennaktī; kad viņš pirmoreiz bārā iedzer kaut kādu šķidrumu, paliek mierīgāk ap sirdi. Afleks toties kaut kāds kiborgs, bet nu tādi tie politiķi ir. Akcenti tiek likti uz pavērsieniem sižetā, un tas ir labi. Lūk, kopējais iespaids pēc filmas ir, ka bija taču kruta, un nav ko kasīties, un visiem iesaku.

PS. Mēs te ar meiteni vienojāmies, ka Rasels Krovs tomēr beidzot ir iegājis klubā “Kvalitatīvi liellopi”, kur kā pirmais iestājās Hjū Džekmens. Nē, nu viss taču vienkārši – uzdzen masu pie sotaka, ietērpjas džinskostīmos, uzaudzē bārdas un rodas instinktīva vēlēšanās viņiem pielāgot to shēmu, kas stāv pie gaļas izcirtējiem tirgū.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

Smokin’ Aces (2006, Džo Karnahans)

Jau pati ideja rada visus apstākļus cilvēka izvirtības totālām izpausmēm – vietējās mafijas karalim ir tik ļoti apriebies viņa bijušais draugs un tagadējais konkurents (kas ar savām ekscentriskajām un eksistenciālajām izdarībām, pirmkārt, diskreditē mafijas jēdzienu kā tādu, otrkārt, ir iestājies kamorrai ne pārāk tuvajā liecinieku aizsardzības sistēmā un ir gatavs strādāt ar policijas stenogrāfiem), ka šefs izsludina miljonu zaļo vērtu tenderu par viņa sirdi, piedevām, pēdējais nav domāts pārnestā nozīmē. Ziņa aplido pietiekami daudzas ausis un mutes un, lūk, jau uz viesnīcu, kuras penthausā depresīvi smalcina heroīnu dārgā iekšējā orgāna īpašnieks, retreisā dodas bars ar visu killeru eliti – kaut kāds fašistu trio (šķiet, pa taisno no Nīla Māršala kārtējā treša), ungāru Fantomass, tāds parasts Kventina killeru trio, divas apburošas nēģeru madāmas ar snaiperšauteni mašīnas bagāžniekā un portugāļu bandīts ar nokostiem rokas pirkstiem, kas palika cietuma kamerā. Kā pēdējie no svētku dalībniekiem ierodas arī pāris FBI aģenti, kuriem tā kā būtu jāpieskata viss šis zooparks.

To, kas notiek pēc tam, varētu jau aprakstīt kā notikumu virkni, kura atgādina ar tieši cik daudzu atmosfēru spiedienu Gaju Ričiju ir iebradājusi grīdā viņa laulātās draudzenes smalkais papēdis, un cik gan garlaicīgi sentimentāls pēc “Kill Bill” ir palicis Kventins Tarantino, taču režisors-nākotne Karnahans nedaudz maina spēles noteikumus. Proti, ja no minētajām vinegreta sastāvdaļām tiek ekspektēta kaut kāda smalka situāciju izspēle ar kosmisku skatītāja piejāšanu, tad patiesībā šeit pat nav pie vainas fakts, ka visiem uzvaras vimpeļa tīkotājiem momentāni nobrūk visi viņu operāciju stratēģiskie plāni – pie vainas ir fakts, ka nekādu plānu nevienam nav VISPĀR, izņemot abām snaiperafroamerikānietēm, kur tas pats iekļaujas precīzi vienā vārdā. Tādēļ filmas otrā puse ir vienkārši hipnotisks bardaks, kurā ar laiku jau kļūst grūti saprast – no kurienes un uz kurieni lido lodes, bet fināla pareizie twisti un turni pamet pārliecībā, ka līdz ģenialitātei nepietika tikai pāris soļu. Pārāk nenopietni? A kurš prasīja kaut ko ļoti nopietnu?! Draivs toties kāds – viss popkorns aizgāja garām mutei!

in 2009 martcore says
apm. ņurd.++

Gone Baby Gone (2007, Bens Afleks)

Afleks, protams, ir zamuķījis iespējams gada labāko Holivudas adaptēto scenāriju.
Kāda vilka pēc viņš ir ielicis detektīva lomā savu vārgi pīkstošo bratānu Keisiju?
Pēc zināma laika vismaz manā galvā parādas uzraksts, ka ar šo filmu nav kaut kas kārtībā. Var vēl pievērt acis uz Keisiju, kad viņš tuso ar savu detektīvpartneri, kaut kādu losandželosas truščobu kārtējo pelēko peli. Var vēl mēģināt ignorēt faktu, ka šādam personāžam var būt kaut kas kopīgs ar melno mobu. Taču, kad ekrānā parādas Morgans Frīmens ar Edu Harisu, sāc jau kaut kā ļoti skaudri saprast, ka Keisijs te ir galīgi ne kasē.

in 2008 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Clerks 2 (2006, Kevins Smits)

Tik mežonīgi es biju smējie tikai aptuveni pirms gada pie…kā to filmu sauca…ak, jā pie pirmajiem “klerkiem”. Taču šie ir vēl lieliskāki! Skatīties obligāti TIKAI angļu valodā, pat labākais tulkojums nespēj nodot visu burvību. Un citējamības indekss, protams, atkal sniedzas aiz horizonta, lai arī būtībā bez megacitātiem tur nekā īsti arī nav. Pieci ēzelīši no pieciem!

in 2006 martcore says
apmier. ī-ā!