The Station Agent (2003, Tomass Makkartijs)

Nu, ja reiz par indie hītiem, tad par indie hītiem: otrā un trešā plāna lomu zvaigznes Toma Makkartija pirmais eksperiments režisora amatā ir ļoti un pat ļoti izdevies. Maza pilsētiņa Amerikas vidienē. Mazs cilvēciņš (visās vārda nozīmēs), kas ir apsēsts ar vilcieniem un dzīvo dzelzceļa depo. Plus parastie pilsētas lauku teritorijas iedzīvotāji. Psiholoģiski ļoti precīza filma, reizēm paspīd smalks humoriņš, taču kopsummā – mazliet too americanish for me. Jāpiezīmē, ka vienā no galvenajām lomām te ir Makkartija mūza Patrīsija Klarksona – uzreiz atcerējos, ka viņi abi arī piedalījās galaktiskā mēroga kino sačakarēšanā ar nosaukumu “All The King’s Men”, taču labāk to neatcerēties. Bet tā “Stacijas pārzinis” – laba filma, ir vērts skatīties. 4.2 / 5
Tagline skan šādi: “Loneliness is much better when you have got someone to share it with”

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.

Alphaville (1965, Žans Luks Godārs)

Godāra kārtējais dziļdomīgais eksperiments stipri ieliek saviem mazajiem totalitārajiem brāļiem “1984” un “Brasil”, piedevām sakombinēts viņš ir tik ārprātīgi, kā pat jums murgos nevarētu rādīties. Pirmkārt, smejies vai nē, bet galvenais varonis ir Lemijs Kaušens, noir detektīvu superzvaigzne; to sapratīs visi, kuriem kaut ko izsaka Pītera Čeinija vārds uzvārds (neesat lasījuši “This Man Is Dangerous” vai “Poison Ivy”? daudz ko esat zaud…). Tikai šoreiz ar Čeiniju tam nav nekāda sakara – cik noprotu, tēls tika vienkārši iegādāts vienai sesijai, pie tam vēl iegrūsts futūristiskā sabiedrībā, Alfavillas pilsētā, kuru kontrolē gigantisks kompjūters. Godāram šeit viss izdodas: lieliska noir estētika, lielisks galvenais varonis, un tam visam vēl pāri Godārs ar artēziskās akas apņēmību pumpē savu filosofiju (nemaz jau nerunājot par viņa drugāna Sartra, Ž.P. uzskatiem), uz sienām mirgo lieli e=mc2 uzraksti… Sireāli, jā, bet kruta. Kas to būtu domājis.

in 2007 martcore says
afigkino

Interstate 60 (2002, Bobs Geils)

Ja es nebūtu redzējis sākuma titrus un pēc filmas man kāds pajautātu – kas ir režisors, es bez mazākās šaubu ēnas atbildētu, ka Tims Bērtons. Es pat ar visiem titriem par to esmu samērā pārliecināts, bet IMDB melo, tādi jau tie kapitālistu sivēni ir. Tomēr skatoties ‘Interstate 60″ galvas gramofonā adatiņa regulāri aizķeras aiz “Big Fish…Big Fish…Big Fish…” (starp citu, filma,. kuru mēs ar prtgčegu dedzīgi cienam), un tur neko nevar izdarīt. A rezultāts? Režisoram, kuram fantāzijas ir stipri vien vairāk par desmit gramiem, es piedodu pilnīgi visu. Skatieties, skatieties – viegli, smieklīgi, aizraujoši un vietām arī mazliet biedējoši. Bērtonskola. Četras komats divas no 5.

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.

Dear Frankie (2004, Šona Auerbaha)

Sievišķu sazvērestība! Adult-chick-flick un bunts uz kuģa! Ar bērna palīdzību tiek pievilināts Vecis! Muahaha, ko jūs te gribat piečakarēt, femiņizm ņe projdjot, pat ja mums piesolīs nāvi caur snu-snu. 3,5 piepuņķoti mutautiņi (par laimi, ne mani) no pieciem. Un vispār bez Danielas Stīlas dažiem labiem scenārijs kaut kā laikam nerakstās.

in 2007 martcore says
otrreiz nesaņemtos

City Lights (1931, Čārlzs Čaplins)

Sakarā ar to, ka akadēmiskais atvaļinājums tuvojas noslēgumam, lokālais festivāls sasniedz savu kulmināciju. Čārlijs aizvada vienu no spilgtākajiem boksa mačiem pasaules vēsturē, kā arī uztaisa pirmo pasaulē ziepjburgeru savam darba kolēģim.

in 2007 martcore says
klasika

Игры Мотыльков (2004, Andrejs Proškins)

Uzreiz – stingrs piecinieks. Priekš Krievijas tas ir afigenna kruts kino, vienā rindā ar “Ostrov”, “Vozvraščeņije” un “Nastrojščik”. Grūti pat vēl kaut ko piebilst. Masthev!

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.+

I Stand Alone (1998, Gaspars Noē)

Ārkārtīgi, ārkārtīgi sarežģīta filma par it kā sakropļotu psiholoģiju/morāli ar visām no tā izrietošajām sekām. Par Miesnieka loģiku, piemēram. Visas filmas laikā galvenais varonis (lielisks ir Filips Nahons) pasaka varbūt kādus desmit vārdus, toties mēs varam nepārtraukti dzirdēt viņa domu gājienus, atziņas, motivācijas – un to, ka tas viss nebūt neatšķiras no mūsu “normālās” morāles. Filma, kas ir ļoti tālu no ārthausa, bet drīzāk ļoti tuvu, teiksim, Dostojevskim vai Nabokovam. Elle iekšienē. Haoss iekšienē. Un survaival geimi iekšienē. Godīgi sakot, šī ir pirmā filma, kas vismaz man lika ļoti nopietni aizdomāties par daudzām lietām un uz vairākām stundām; arī tagad liek: par filmas paceltajiem jautājumiem var strīdēties stundām, tāpēc labāk pat nesākšu. No šī aspekta – neapšaubāms šedevrs. No kino kā tāda aspekta – vājāka nekā īsfilma. Liekam samierinošos 4,5. Filosofiski noskaņotiem intravertiem – neapšaubāmi obligātā literatūra.

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.+

Carne (1991, Gaspars Noē, short, 40 min)

Francija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā oficiāli ir atļauts pārdot zirga gaļu jeb “carne”. Šis stāsts ir par kādu miesnieku, kuram pieder neliels zirgu gaļas gastronoms, un īsfilmas pirmā aina ir ļoti naturāli attēlota zirga nošaušana, viņa rīkles un citu ķermeņa daļu pārgriešana – kadri pludo ar asinīm un pāriet viens otrā ar miesnieka naža cirtiena skaņu. Būtībā šī īsfilma vēlāk izrādījās kā prīkvels pilnmetrāžas “I Stand Alone”, taču tomēr par abām vajadzētu runāt atsevišķi (sīkāk – citreiz). “Carne” ir attēlots viens miesnieka dzīves periods monotonā gaļas ciršanas pavadībā un mēmās meitas sabiedrībā, taču jau šeit ir pamanāms rokraksts pēc manām domām vienam no visdrūmākajiem man zināmajiem režisoriem – Gasparam Noē. Īsfilmas transformāciju no šokinga uz mierīgo dzīvi var īsti saprast noskatoties sīkvelu. A tā – 3,8 mārciņas no 5.

in 2007 martcore says
shocking red

Paragraf 78, part 1 (2007, Mihails Hļeborodovs)

Zombijs – spaidermens (vienīgais (!) zonderkomandas pretinieks filmā, kurš pie tam nomirst pats – no infarkta): “Turieties no manis tālāk! Nenāciet man klāt!”.
Priekšskars.
Reāli filmai ir tikai divi trūkumi:
1) Skatītājs diemžēl tiek informēts par operācijas mērķiem un uzdevumiem. Bez tā arī bija labi.
2) Pēc mēneša tiks demonstrēta arī otrā daļa. Dies, kā es novērtētu, ja šī filma beigtos, lūk, ar pēdējām pirmās daļas sekundēm – tas būtu lielisks solis ārthausā ar nosaukumu “blokbaster_ru”.
Par pārējo hārdkoru es rakstu jau varas iestādēm.

in 2007 martcore says
sēdies, divi!

Fist Of Fury (1972, Vejs Lo)

Kamēr tauta izguļ dzērumu, varu te netraucēti izvērst redzētā kino atčotu, tā uz postiem pieciem. Sāksim. Lai cik arī pārsteidzoši tas nebūtu, taču attēlā redzamais cilvēks nav Rihards B. dzejasdienu āfterpārtijā, bet gan Brūss Lī filmā “Fist Of Furry” – manā jaunībā šo māsterpīsu pazina kā nežēlīgu cīņu pret turīgiem, despotiskiem un sīkburžuāziski noskaņotiem lauksaimniekiem ar nosaukumu “Jarostnij kulak”. Jāsaka, ka šī ir viena no brusļika visvairāk ar action piesātinātām filmām; vēl tā izceļas ar krievu metodisku eksterminēšanu (“mans skolotājs piebeidza Čehovu, bet es aizraidīju pie tēviem Petrovu” – naturāli, tā tur arī ir!). Četri komats divi drakona pirdieni Ņujorkā no pieciem – es nevienai B.L. filmai nespēju iedot faifu, tā ir.

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.

Elling (2001, Peters Nēss)

No piecām acīm dodu šai filmai vienu.

Un tā ir liela un mirdzoša acs, kas saucas “jāredz!“. Goda vārds, nespēju pat saprast, kā bez šīs filmas varēju pirms tam dzīvot. Noteikti, skatieties visi, kas vēl nav pamanījušies, kas ir pamanījušies – skatieties vēlreiz, jo šī filma cilvēkus dara vienkārši laimīgākus. Domāju, mūsu jauno literātu aprindās “Ellingam” jau sen ir piešķirts megakulta statuss. Jā, jāsāk atkal skatīties skandināvu kino.

in 2007 martcore says
afigkino

Mysterious Skin (2004, Džordžs Araki)

…bet pēdējo punktu uz i uzliek fantastiskais saundtreks – Gatrijs&Cocteau Twins, Slowdive, Curve, Ride. Brīnišķīga atmosfēra. Ekselenti. Trekns piecinieks.

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.++