State Of Play (2009, Kevins Makdonalds)

Mums te internetos pārsvarā spļaudas un rauc degunus, Eberts burkšķ par to, ko parasti – ka tēli nav pārliecinoši, utt. Tomēr, tomēr. Tās visas ir otršķirīgas detaļas – “State Of Play” ir no sešām seriāla minisērijām filmā iespiests poltiskais detektīvs ar slepkavībām, kura dinamikas uzlabošanai pieaicinājuši “Bornu” triloģijas scenāristu Toniju Gilroju, “The Last King Of Scotland” režisoru Makdonaldu, galvenajā lomā – Rasels Krovs. Kā saka, spēcīgu profesionāļu komanda. Dinamika ir patiešām ļoti agresīva, vietām pat hyper hyper, taču ja kādam tas liekas traucējoši, varat migt ciet pie “Maikla Kleitona”. Personāžus nav īpaši centušies uzzīmēt, nepietiek metrāžas – tāda sajūta, ka Krovs strādā 24 stundas diennaktī; kad viņš pirmoreiz bārā iedzer kaut kādu šķidrumu, paliek mierīgāk ap sirdi. Afleks toties kaut kāds kiborgs, bet nu tādi tie politiķi ir. Akcenti tiek likti uz pavērsieniem sižetā, un tas ir labi. Lūk, kopējais iespaids pēc filmas ir, ka bija taču kruta, un nav ko kasīties, un visiem iesaku.

PS. Mēs te ar meiteni vienojāmies, ka Rasels Krovs tomēr beidzot ir iegājis klubā “Kvalitatīvi liellopi”, kur kā pirmais iestājās Hjū Džekmens. Nē, nu viss taču vienkārši – uzdzen masu pie sotaka, ietērpjas džinskostīmos, uzaudzē bārdas un rodas instinktīva vēlēšanās viņiem pielāgot to shēmu, kas stāv pie gaļas izcirtējiem tirgū.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

The Queen (2006, Stefens Frīrss)

Es biju gaidījis pavisam kaut ko citu. Bet šī filma ir tāda, es pat nespēju īsti pateikt – kāda, hm, ļoti interesanta, un no visiem šāgada Oskara nominantiem es to noteikti ieteiktu noskatīties kā pirmo. Tā ir savā ziņā iespaidīgi šizofrēniska performance, kurā pa naža asmeni staigā ļoti kruta ideja (mūsdienu britu monarhija from inside – žetons kvadrātā) un totāls farss, piedevām abi gāžas ar galvu strautā ik pēc divām minūtēm. Tūlīt atnāks Dienasgramata un pateiks, ka viss bija totāls farss, un viņam būs taisnība. Bet es sev kaut kā piefiksēju vienu interesantu lietu – ka man lēdijas Diānas nāve arī bija daudz nozīmīgāks un [ieraksti pats] notikums nekā, piemēram, Dvīņu torņi. Tēmu neattīstīšu, zināms ar ko beigsies. Un jā, man tik ļoti mīļajai Džūdijai Denčai šogad nāksies noplātīt ķepiņas – visa mana sirds šoreiz aiziet Elenai Mirrenai. Viņa bija īsta mūsdienu Anglijas karaliene. Nav vairs varas un valdonīguma, taču pašcieņa vienmēr paliek. Un to saku es, kura mīļākā filma, kā zināms ir Džērmana “Jubilee”.

in 2006 martcore says
apmier. ņurd.