The Fantastic Mr. Fox (2009, Vess Andersons)

Kad Foksu tēvam ar Foksu mammu medījot vistas reiz uzkrita virsū speciāls dzelzs būris, viņi viens otram nosolījās – ja tiks ārā, tad medības nekad vairs. Ārā viņi tika, tāpēc pēc diviem gadiem ar vietējās nekustamā īpašuma aģentūras palīdzību, neskatoties uz ģimenes advokātu Bebru iebildumiem, apmetās jaunā un klusākā alā zem ozola. Misters Fokss laiku kavēja rakstot vietājā preses izdevumā autorslejas (palasiet stopkadrā, man patika!), misis Foksa tikmēr gleznoja negaisa ainavas. Dzīve norit mierīgi, kamēr tuvumā neuzrodas trīs fermas, kurās tiek ražots viss, kas normālai lapsai ir nepieciešams – sākot ar perfekti nobarotiem tītariem, beidzot ar teicama stipruma sidru, kas pēc visu vietējo zvēru atzinuma “garšo kā izkusis zelts”. Pēc pāris konsultācijām ar ģimenes draugu Opusumu fantastiskais misters Fokss tomēr nolemj slepeni pārkāpt doto zvērestu.

Oi, draugi, nevaru vien Foksu beigt skatīties, cik viņš ir kruts. Tas noteikti ir Vess Andersons, tur ir brīnišķīga valoda un lingvistiski dueļi. Ar milzu sašutumu lasu atsauksmes, kurās “ē, nav Disneja animācijas” – tur ir vecā, labā leļļu animācija, un tas piedod vēl vienu lielisku dimensiju. Pats galvenais, ir skaidrs, ka šis radošais eksperiments nav bijusi vienkārši kaprīze, bet perfekti pārdomāt darbs. Ar skaistu mūziku. Ar aizkustinošu abu Foksu izskaidrošanos pie kanalizācijas ūdenskrituma. Ar “čau vulpes, vulpes!” Ja jūs šo kino neredzēsiet, uzskatiet, k esat pazaudējuši visu pasaulē.

in 2010 martcore says
afigkino

Julie & Julia (2009, Nora Efrona)

Norai Efronai, kura, starp citu, ir sarakstījusi visas mūsu mīļākās filmas (“When Harry Met Sally”, “Silkwood”, “Bewitched”) nostrādā pat tas kino, kura pamatā nav īpaši interesanta ideja, jo viņa tomēr prot aizskārt cilvēkos kaut kādas ļoti siltas stīgas. Stāsts par to, kā 30-gadniece, lai bēgtu no darba un dzīves rutīnas, sāk katru dienu gatavot ēdienu pēc jaunas receptes un rakstīt par to blogā, nu, es nezinu. Pēc reāliem notikumiem, sakiet? Lūk, ja pēc reāliem notikumiem kāds sacerētu scenāriju, kā mēs te dzeram un kādus pēc tam murgus sociālajos tīklos rakstām…

Merila Strīpa ir drausmīga. Uz to, par ko pārvēršas Strīpas kundze, ar katru dienu ir aizvien grūtāk un grūtāk noskatīties, tomēr pateikšu – viņa no dramatiskās aktrises naturāli transformējas par tādu Džimu Keriju iz paleontoloģijas muzeja, man govnomūzikls “Mamma Mia!” jau iedvesa samērā svētas šausmas. Taču visu glābj mīļā, jaukā un brīnišķīgā Eimija Adamsa, lūk, kur mūsu mazā laimīte. Viņa taču priecājas, bēdājas un niķojas tik godīgi un atklāti kā bērns. Gribas tikai smaidīt par Eimijas šaušalīgo cīņu ar omāru, kā arī nervu sabrukumiem pie nepaklausīgās plīts piedegušajiem rezultātiem. Beigās viss izdosies! Un, kā jau teicu – iespējams taču, ka mūsdienās kvalitatīvi pagatavota maltīte un kvalitatīvs ieraksts blogā ir labākā terapija pret visādām nebūšanām.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

Doubt (2008, Džons Patriks Šenlijs)

Kristīgajā skolā ieviešas jauns radījums – tā ir nelaimīgi pīkstoša pele māsa Džeimsa (A.Adamsa), kura grib mācīt bērniem priekšmetus, neizmantojot viduslaiku metodes. Jaunos modernizācijas plānus nekādi neatbalsta pieredzējusī un principiālā žurka māsa Aloiziusa (M.Strīpa) – radio ar bugivugi uz austiņām jaunatnei sašķiebj morālo stāju. Tikmēr fonā rosās galvenais skolas šefs kāmis tēvs Flinns (F.S.Hofmans), par kuru eksistē aizdomas, ka viņš varētu piekopt netiklības ar vienu no tarakāniem. Pagrīdes zoodārzs visu filmu skaidro attiecības, lai neko beigās nenoskaidrotu, un neskatoties uz teicamo aktieru trio, kuri te ir alfa un omega, ne pārāk dziļi viņi rok savu alu.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. –

The Hours (2002, Stefens Daldrijs)

Filma, kurā režisors pārāk daudz uzticējās saviem varoņiem un pārāk maz savai intuīcijai, vienalga ir un paliek lielisks traktāts par attieksmi pret dzīvi. Arī tad, ja Nikola ar saviem pelēcīgajiem matiem un sakumpušo muguru drīzāk atgādina virtuālu tēlu, nevis dzīvu cilvēku, galvenā nozīme ir un paliek Virdžīnijas Vulfas mesidžiem, un, ja to arī gribēja pateikt Daldrijs – tad to viņš ir pateicis. Un tas jau ir galvenais.

in 2008 martcore says
apm.ņurd

The Bridges Of Madison County (1995, Klints Īstvuds)

Viena no filmām, kas man katastrofāli riebjas, bet kuru grūti ir nepaskatīties vēlreiz. Ja es kādreiz izmantotu savā lesikā terminu “holivudas mēsls”, šī būtu pirmā un “Vējiem līdzi” būtu nākošā. Tas čista subjektīvi.

in 2007 martcore says
otrreiz nesaņemtos

The Devil Wears Prada (2006, Deivids Frankels)

Великая сермяжская прада. Jums vajadzētu redzēt, kā martcore skatījās šo filmu – ar atvāztiem 32 zobiem, grozot galvu un ik pa laikam pie sevis burkšķot sentences no kataloga “nu, bļ”. Es, protams, saprotu, ka Hitlers bija arī tikai cilvēks, taču šeit ticamības moments netika nozagts, jo nebija vairs īsti ko zagt. Vārdsakot, izsmējos no sirds.

in 2006 martcore says
ciniskie lopi!!