The Fantastic Mr. Fox (2009, Vess Andersons)

Kad Foksu tēvam ar Foksu mammu medījot vistas reiz uzkrita virsū speciāls dzelzs būris, viņi viens otram nosolījās – ja tiks ārā, tad medības nekad vairs. Ārā viņi tika, tāpēc pēc diviem gadiem ar vietējās nekustamā īpašuma aģentūras palīdzību, neskatoties uz ģimenes advokātu Bebru iebildumiem, apmetās jaunā un klusākā alā zem ozola. Misters Fokss laiku kavēja rakstot vietājā preses izdevumā autorslejas (palasiet stopkadrā, man patika!), misis Foksa tikmēr gleznoja negaisa ainavas. Dzīve norit mierīgi, kamēr tuvumā neuzrodas trīs fermas, kurās tiek ražots viss, kas normālai lapsai ir nepieciešams – sākot ar perfekti nobarotiem tītariem, beidzot ar teicama stipruma sidru, kas pēc visu vietējo zvēru atzinuma “garšo kā izkusis zelts”. Pēc pāris konsultācijām ar ģimenes draugu Opusumu fantastiskais misters Fokss tomēr nolemj slepeni pārkāpt doto zvērestu.

Oi, draugi, nevaru vien Foksu beigt skatīties, cik viņš ir kruts. Tas noteikti ir Vess Andersons, tur ir brīnišķīga valoda un lingvistiski dueļi. Ar milzu sašutumu lasu atsauksmes, kurās “ē, nav Disneja animācijas” – tur ir vecā, labā leļļu animācija, un tas piedod vēl vienu lielisku dimensiju. Pats galvenais, ir skaidrs, ka šis radošais eksperiments nav bijusi vienkārši kaprīze, bet perfekti pārdomāt darbs. Ar skaistu mūziku. Ar aizkustinošu abu Foksu izskaidrošanos pie kanalizācijas ūdenskrituma. Ar “čau vulpes, vulpes!” Ja jūs šo kino neredzēsiet, uzskatiet, k esat pazaudējuši visu pasaulē.

in 2010 martcore says
afigkino

Zombieland (2009, Rubens Fleišers)

“Zombieland” diemžēl ir nevis filma PAR zombijiem, bet gan filma AR zombijiem. Kad to saproti, tas apbēdina. Galvenais varonis, hikijs, retārds un augsta līmeņa mags elektrospēlē “World Of Warcraft” jaunietis Kolambuss ceļo pa zombiju pārņemto Ameriku, lai vienā brīdī satiktu pavisam kruto džeku Talahasī (V.Harelsons). Foršas ir tikai pirmās divdesmit minūtes, kas enerģijas un smailiju ziņā pamatīgi velk uz pirmo “Crank”, pēc tam pazūd dinamika, un, lūk, jau Harelsons zombiju vietā dauza veikalā plauktus ar precēm, kā arī bliež ar šotganu pa tukšām pudelēm. Pēdējais pasākums, starp citu, notiek, Bila Mjureja privātīpašumā. Fonā tikmēr labu daļu ekrāna laika nozog juniešu romantiskās attiecības. Vilšanās.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Limits Of Control (2009, Džims Džārmušs)

No vienas puses tas ir ļoti asprātīgs kino par to, kā ar mākslas un zinātnes palīdzību nogalināt sevī establišmenta pārstāvi un mazo kapitālistu, un vispār pilnīgi peļevinistisks pasākums. No otras puses – pie šādiem secinājumiem ir iespējams nonākt tikai kādu pusstundu pēc darba noskatīšanās, kad tiek piesaistīta pamatīga kafijas tase un ne tās vienkāršākās cigaretes pasaulē. Jo to, kas notiek filmā tās noskatīšanās laikā, uz sitiena saprast nav iespējams VISPĀR. Strukturāls nēģeris Īzaks de Bankole vazājas apkārt pa dažādu Spānijas pilsētu ielām, vēro baložus, hipnotizē helikopteru un repetitīvi pasūta sev divas kafijas tases – vienu tāpat, a otru, lai aizdzertu kultūras kodus vārda tiešā nozīmē. Ļoti atgādina Neo apmācības kursu pie Morfeusa. Neskatoties uz visu asprātību, diezin vai par labu var uzskatīt kino, kurā, pirmkārt, izskan frāze “vai tev patīk mana pakaļa?”, bet, otrkārt, galvenā patiesība tiek pasniegta ar Flamenko Dejas palīdzību (tas tāds reti pretīgs pasākums, kurā ar pakaviem tiek bradāta skatuve, skaitās, tipa, erotiski), tfu.

in 2009 martcore says
apm. ņurd  –

Wild Things (1998, Džons Maknaftons)

Teicams paraugs, ar ko amerikāņu detektīvs atšķiras no britu – brīžos, kad liekas, ka lieta jau ir beigusies, tā tikai sākas. Bezmaz Čeiza vai Gārdnera inspirācijas, vai vēl labāk…nē, neteikšu, jūs taču skatīsieties. Bils Murejs ir advokāts. Mets Dilons ir ierauts notikumos, kas sabojā viņam visu dzīvi. Kevins Bēkons ir detektīvs. Un visbiežākā frāze, kura pie ekrāna visbiežāk izsprūk skatītājam ir “Eu, eu, eu, pagaidiet, pagaidiet!”

in 2008 martcore says
apm.ņurd.

The Darjeeling Limited (2007, Vess Andersons)

Te viss ir vienkārši: vai nu tu esi Vesa Andersona fanklubā vai neesi. Nekāda vidusceļa nav. Tiek izmisīgi mēģināts šo filmu salīdzināt ar “Rushmore” vai “The Royal Tennenbaums”, taču tolka no tā nekāda – viņas visas Vesam ir par vienu un to pašu, humora izjūta viena un tā pati, noteicošais elements aizvien ir Kolorīts. Kolorīti tēli. Kolorīta vide. Kolorītas detaļas. Es jau esmu fanklubā, esmu, ko tur.

in 2008 martcore says
apmier.ņurd.

The Royal Tenenbaums (2001, Vess Andersons)

Tiem, kas pazīst amerikāņu “ņedoindie” režisora Vesa Andersona prikolus, nekas gari un plaši nav jāstāsta – kā vienmēr ar pusmelniem jociņiem un spilgtiem personāžiem, nu, kaifs paskatīties vienkārši. Tiem, kas nepazīst, jāsāk pazīt.

in 2007 martcore says
apmier.ņurd.

Lost In Translation (2003, Sofija Kopola)

Protams, bezgala simpātiska filma. Bet.
Lūk, Bils Mjurejs ir lielisks, taču Skārleta Johansona ir govs, govs un vēlreiz govs! Ja kāds to nesaprata, varu atkārtot vēlreiz – Skārleta J. ir govs, kurai vienīgais karjeras kāpums varētu būt tikai pornoindustrijā, lai arī pat par to neesmu pārliecināts! Visu tavā vietā izdarīja sīkā Kopolas jaunkundze! Nahujspļaža! Pat Kērstina Dansta ir labāka aktrise par tevi! Bet tā, začots filmai, it sevišķi par humora izjūtu.

in 2006 martcore says
apmier. ņurd.