Hukkle (2002, Ģorģs Palfijs)

Mūsdienu svarīgākā ungāru režisora Palfija debijas filma, pastorāla detektīvepifānija (ļoti labu apzīmējumu izdomāju, jā), bez cilvēku tekstiem, toties ar lauku skaņu pasaules, nebīšos vārda, simfoniju. Pilsētciemats vai ciematpilsēta, kas visvairāk atgādina Sabili. Vieni vienīgi tuvplāni. Uz sola sēž onkulītis un nepārtraukti žagojas. Ūdens vedējs aizskatījies uz meitene. Meitene klausās mp3 pleijeri. Vecenīte lej nezināmu šķidrumu mazās pudelītēs. Bizbizmārīte nolaižas uz deguna. Policists kārto mazās vajadzības.Sievietes šūšanas fabrikā. Un tad vienā brīdī pa galveno ielu baznīcas virzienā sāk virzīties jau pārāk daudzas bēru procesijas. Brīnišķīga filma, silti iesaku.

in 2010 martcore says
apm.ņurd +

Dog Soldiers (2002, Nīls Māršals)

Neatceros, vai es par to jau kādreiz nerakstīju, bet ideja bija sekojoša. Ja es kādreiz sacerētu scenāriju Teleseriālam Par Suni, tad suns būtu nevis vannā labi atmazgāta simpātiska vācu aita ar skumju skatienu, bet gan saskrāpēts bulterjers ar sarūsējušiem dzelkšņiem ap kaklu. Pirmā aina pilota sērija būtu šāda – cilvēks iekāpj automašīnā, apsēžas pie stūres, un tad priekšējais vējstikls tiek vienkārši aizliets ar asinīm, pakāpeniski aizpildīts ar eritrocītiem no apakšas līdz augšai un pārējie logi arī. Pirms šīs idejas es vēl nebiju redzējis k/f “Dog Soldiers”, bet, lūk, ziniet – filmā tieši šāda aina arī ir, un tas pasaka daudz vairāk par to, cik tuvs man ir šāda kino naratīvs, nekā vārdi, ko es tagad vienkārši tāpat uzrakstīšu. Jo ir filmas, kurās motorzāģis ir tikai parasts atribūts, garlaicīga programmas nagla, un ir filmas, kuras mums stāsta par kurlmēmo pastaigu pa gateri. Pēc sešiem gadiem “Doomsday” (labā, tiešām labā filmā!) ir tomēr ļoti pamanāms, kā no šādas bezkompromisa attieksmes režisors Māršals ir degradējis līdz viduvēji aizraujošam rotaļīgumam. Žēl, sākums bija satriecošs.

in 2009 martcore says
soulmates

The Hours (2002, Stefens Daldrijs)

Filma, kurā režisors pārāk daudz uzticējās saviem varoņiem un pārāk maz savai intuīcijai, vienalga ir un paliek lielisks traktāts par attieksmi pret dzīvi. Arī tad, ja Nikola ar saviem pelēcīgajiem matiem un sakumpušo muguru drīzāk atgādina virtuālu tēlu, nevis dzīvu cilvēku, galvenā nozīme ir un paliek Virdžīnijas Vulfas mesidžiem, un, ja to arī gribēja pateikt Daldrijs – tad to viņš ir pateicis. Un tas jau ir galvenais.

in 2008 martcore says
apm.ņurd

About Schmidt (2002, Aleksandrs Peins)

Diezgan skaudra un skumja filma, kura uztveras bezmaz kā “Forsets Gamps” tādā cinema verite izpratnē – mēs redzam, kā Nikolsona  (šeit viņš ir pārsteidzoši lielisks – nevis ierastais vitālais onkulītis ar pulveri kaulos, bet iekšēji sabrūkošs cilvēks) dzīve beidzas, kā to izsūc katra kadra sekunde, bez kāda patosa ar maziem un uzreiz gaistošiem jau sen aizmirstu jūtu uzplaiksnījumiem. Pārfrāzējot to pašu Virdžīniju Vulfu – tas, ko mēs uzskatījām par beigu sākumu, izrādījās arī pašas beigas (tiesa, viņa to teica par laimi). Ļoti laba filma no ļoti laba režisora.

in 2008 martcore says
apm.ņurd+

The Salton Sea (2002, D.Dž.Karūzo)

Tur ir tāds viens moments: psihopātisks narkotirgonis ar iesauku Vinnijs Pūks (D’Onofrio), kurš palamu ieguvis pateicoties faktam, ka viņam no nelabu vielu šņaukšanas reiz nokrita deguns un nācās pielīmēt mākslīgo, stāv sava lauku rančo pagalmā ar tālvadības pulti rokās. Drīz vien no garāžas izbrauc radiovadāma mašīnīte ar trīs iesprostotiem baložiem kabīnē, pēkšņi no slēpņiem ar gaisa šautenēm rokās iznirst Vinnija rokaspuiši, kas dažu sekunžu laikā pilnā apjomā imitē atentātu pret Dž.F.Kenediju ar rezultatīvākām beigām. Pēc tam narkodīleris Pūks dodas mājā nedaudz iegrauzt cilvēka smadzenes.

Ja ne šādas detaļas, tad režisora Karūzo debijas filma būtu labs, bet ne pārāk spilgts trilleris par džeku, kas atrodas kaut kur tīklā pa vidu starp draughiem narkomāniem, kuratoriem-policistiem un psihopātiem-bandītiem, pie tam vēl cenšas spēlēt savu spēli, taču tā – ir gluži vienkārši brīži, kuros viņš cenšas darboties ar savu galvu, nevis atražot tādas ļoti klasiskas “noir” žanra klišejas. Tā arī nespēju saprast, viņam Holivuda ir noticējusi vai nē? Droši vien, ka ir.

in 2008 martcore says
apm.ņurd

Ararat (2002, Atoms Egojans)

Kad es domāju par latviešu vēsturiskajiem blokbasteriem, man prātā nāk Egojana “Ararats”, filma par tēmu “Armēņu genocīds Pirmā pasaules kara laikā”. Es apzināti rakstu – par tēmu, nevis par genocīdu. Jo viena no neapšaubāmi drosmīgākajām un smalkākajām filmām, no tām, kuras dzīvē esmu redzējis, stāsta pat ne tik daudz par faktoloģisko genocīdu, bet par genocīda mitoloģiju, kā tas atspoguļojas, pastāv vai ekstrapolējas šodien. Tas ir tāds neapšaubāmi kultūrvēsturisks un, protams, psiholoģisks fenomens – piekrītiet, ir tomēr nedaudz savādi un liekulīgi, ka mūsdienu latviešu jaunatne it kā pārdzīvo tautas gadsimta sāpi, kas dzīvo pilnīgi tādā pašā mitoloģijā, un kur jaucas kopā gan gadsimta sākuma nacionālisms un ebreju dedzināšana kopā ar izsūtījumiem Sibīrijā. Tas rada milzīgu iekšēju haosu. Tomēr mums, ja tā paņem, nekas vēsturē tik globāls, tik fundamentāli spēcīgs un vēstures apziņu ietekmējošs kā armēņu genocīds, nav noticis. Man šķiet, nedaudz līdzīgai tēmai savā lieliskajā grāmatā “Fāzerlande” ir pieskāries rakstnieks Kristiāns Krahts, kad viņš, piemēram, runā par to nesaprotamo emociju jucekli un vainas apziņu, kas ir skārusi vācu jaunatni par tēvu grēkiem.

“Mani uztrauc ne jau visas šīs slepkavības, dedzināšanas un laupīšanas”, saka Šarla Aznavūra varonis. “Mani interesē tas, kam tādam ir jānotiek, lai manu tautu kāds varētu ienīst tik ļoti”.

Tajā pašā laikā Egojana armēņu imigranti nav tik daudz ieinteresēti, kā tikt galā ar kaut kādu objektivitāti, braukt atpakaļ, atjaunot savu kultūru – tie ir intīmi mēģinājumi katram tikt galā pašam ar savām problēmām, ar kaut kādiem neatbildētiem jautājumiem, ar samulsumu.

Egojans šeit, protams, savās konstrukcijās un ceļojumos pa dažādiem laika plastiem (kopā viss sapludināts ir vienkārši fantastiski) ir izvērsies ģeniāli: ja paanalizē filmu nedaudz detalizēti, tad tā sākas ar pogu, kura fotografējoties kopā ar māti 1914.gadā, bija notrūkusi vēlāk ievērojamā armēņu gleznotāja žaketei. Pēc šīs fotogrāfijas viņš uzzīmēja gleznu, par kuru ar lekcijām uzstājas mākslas vēsturniece Ani (Arsinē Handžjana), un kuru savā filmā par turku izvērsto genocīdu iekļauj režisors Edvards Sarojans (Šarls Aznavūrs). Šajā filmā no viena granātābola sēkliņas izaug vesels granātābols ar diezgan pārsteidzošu fināla alegoriju. Filma tiek rekomendēta obligātajam apmeklējumam.

in 2008 martcore says
modernā klasika

The Rules Of Attraction (2002, Rodžers Eiverijs)

Koledžas komēdija pēc Breta Īstona Ellisa grāmatas anarhistiskā režisora Eiverija izpildījumā kaut kā ļoti atbilst savam nosaukumam. Respektīvi, lūk, žanrā “jauniešu komēdijas” viņš ir tik ļoti tēmā, ka pat izteiksmes līdzekļi pārstāj novērst uzmanību – koledžā visas jauniešu nopietnās sarunas sākas ar teikumu “man guļamistabā ir pots un ekstazī”, vienīgās attiecības ar pasniedzējiem ir, atvainojos, orālā seksa līmenī – un, vienalga, psiholoģijā Eiverijs rubījas simtreiz krutāk, nekā visi pārējie, par ko ik pa laikam ļoti negaidīti un pārsteidzoši mēdz atgādināt.
Tādā mērā, ka tieši viņam vārdus “ai, viss pāries” ir teikt daudz lielākas tiesības, nekā visādiem tur pārgudriniekiem un vecākiem. Lieliska filma.
in 2008 martcore says
afigkino

The Short Films By David Lynch (2002, Deivids Linčs)

Deivida Linča pirmo piecu īsfilmu kolekcija ar paša autora komentāriem. Galvenais, kas tur atrodas – lielisks eksperimentālā kino paraugs, 35 minūtes  garā filma “The Grandmother” (1970.gads), kurā Filadelfijas mākslas augstskolas audzēknis, kas pašam par lielu pārsteigumu dabūja grantu nupat tapušajā Amerikas kinoinstitūtā, šķiet, uz visiem laikiem atrisina jautājumu ar krāsām, balto, melno un sarkano. Vēl ir arī laikam viņam visnetipiskākais kino,  “The Cowboy And The Frenchman” jautrs stāsts par to, kā reiz rančo sastapās amerikānis  ar francūzi, un  55 sekundes gara īsfilma, kuru viņš uzņēma ar slaveno brāļu  Lumjēru kinokameru

in 2008 martcore says
linčs!

Equilibrium (2002, Kurts Vimmers)

Matrikss + Reja Bredredberija “451 grāds pēc Fārenheita” + Orvels-Giljams, pagaidām augstākais kiberdramaturga Kurta Vimmera punkts. Lai arī nevainojami un akadēmiski izveidots epiks ar puslīdz novatorisku mesidžu (par nākotnes pilsētu, kurā iedzīvotājiem ir stingri aizliegts izjust vispār jebkādas jūtas), tas atstāj tomēr dentista kabineta spirta, joda, formalīna sterilitātes iespaidu. Pie tam vēl sadaurkāri, mājiens ar pakavu. Tas viss vēl piestāv Spīlberga “Mākslīgajam intelektam”, bet šis tiešām ir pārāk necilvēciski precīzs.

in 2008 martcore says
kiberepiks, jbtv

Unknown Pleasures (2002, Džia Žang Ke)

Un tagad piecelsimies kājās un vēlreiz pateiksimies Antonioni kungam par to, ka viņš ar savām darbībām ieviesa savulaik jēdzienu “festivālu kino” – tas ir tāds vairāk vai mazāk pretenciozs pasākums, kuru vislabāk spēj saprast tikai pati festivālu publika. Kritiķiem patīk. Mūsdienas, necila Ķīnas mazpilsēta (aptuveni mūsu pašu Talsu statusā), darba nevienam nav, divi džeki mocas ar garlaicību, no izklaidēm ir palicis vairs tikai amerikāņu kino, kuru demonstrē tualetes izmēru mikrokinoteātros, dīvāns diviem cilvēkiem un televizors ar videomagnetofonu. Tādēļ jaunieši reizēm mēdz ne pārāk priecīgajā ikdienā izšaut kaut ko no Tarantīno “Lubenes”, kas ir tā savdabīgi nedaudz. Rutīnas radītās stratēģijas “drink, dance and fuck” vietā bastardiskie tīneidžeri šeit vienkārši pīpē cigaretes. No sākuma līdz filtram. Pīpē cigaretes.

Lai skatītājs saprastu situācijas vienmuļību un jebkādas nākotnes izredžu neiespējamību, režisors Žang Ke ieslēdz metodi “letarģiskais kino”. Labākais paraugs – kā kadrā trīs minūtes no vietas viens no varoņiem mēģina iedarbināt mopēdu un nevar. Mēģina un nevar. Trīs minūtes no vietas. Nepielec. Trīs minūtes. Un tad beidzot var iet pīpēt.

in 2008 martcore says
intelektuāļiem laikam

Cypher (2002, Vinčenco Natali)

Ja galvenajā lomā būtu Kails Maklahlens vai Kianu Rīvss. Ja šo filmu būtu uzņēmis Stenlijs Kubriks, miers viņa p, vai arī…ē…Endrjū Nikols. Bet scenāriju būtu rakstījis Filips Diks vai Normens Spinrads. Vai no tā kaut kas īpaši mainītos? Nea. Nekas. Bet vēl mēs taču šeit izteikti skaidri redzam divas ļoti slavenas 1999.gada filmas. Nu redzam taču? Redzam. Konversija? Nea. Bet hanyways. Ļoti gribas iemaukt afigkino, kuru šī filma ir noteikti pelnījusi, bet ne-va-ru.

in 2008 martcore says
apmier.ņurd.++

My Little Eye (2002, Marks Evanss)

Vienmēr esmu teicis – “fabrikās” izteikti pietrūkst tik aizraujoša šova elementa, kā dalībnieku ieslēgšana studijas telpās ar sekojošu sarkanā gaiļa pielaišanu elijas 17 augšējam stāvam. Bet kur nu! Šajā realitātes plova parodijā biedri ir spēruši zināmus soļus. Balstiņas nav – mežā nograuzuši vilki. Viņa vietā pie skaņu pults ir palaists Chmox ar saviem industriālajiem trokšņiem. Lauku apvidus purva izgarojumos dēmoniski smejas Māris Ozoliņš. Dalībnieki trīc kā apšu lapas no katra pirdiena, kamēr cirkā netiek iesūtīts Fakeris. Ko dara Fakeris? Fakeris Fako! Utt, utjpr.

Nobalso par savu mīļāko dalībnieku ar ugunsdzēsēju cirvja palīdzību! Iečeko rezultātu, esi stilīgs un ierēc!

in 2008 martcore says
sēdies, divi!