Up (2009, Pīts Dokters, Bobs Petersens)

Studija “Pixar” atgriežas pie laikiem, kad pa debesīm vēl lidoja dirižabļi un divstāgas savrupmājas, bet cilvēkos vēl mita īsts piedzīvojumu meklētāju un jaunu zemju pirmatklājēju gars. Sirmais onkulītis Karls, kas vienlaikus atgādina gan kinokritiķi Rodžeru Ebertu gan kinorūcēju Klintu Īstvudu ar spieķīti rokās, boiskautu pie sāniem un gūzmu krāsainu balonu virs mitekļa jumta dodas uz Dienvidameriku meklēt Paradīzes Ūdenskritumu, taču atrod ornitoloģijas standartiem pārmērīgi lielu putnu, kurš ir milzīgā starā no šokolādes, kā arī trīsdesmit runājošus suņus. Ne tik iespaidīga animācijas filma kā “Wall-e” vai “Bolt”, taču simpātijas izsauc viennozīmīgi.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

A Beautiful Mind (2001, Rons Hovards)

Jaunais un perspektīvais matemātikas students Džons Nešs (Rasels Krovs) ved samērā pareizu dzīvesveidu – lekcijas universitātē neapmeklē, pirmajai bārā sastaptajai meitenei piedāvā atrisināt vienādojumu, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai pārvietotos no punkta B (bārs) uz punktu G (gulta), kā arī tukšo blašķīti kopā ar savu istabas biedru Čārlzu (Pols Betānijs). Kursabiedrus par cilvēkiem neuzskata. Ar flomāsteru apskādē mācību iestādei piederošo īpašumu. Aizraujas ar azartspēlēm. Nevienam nav noslēpums, ka tieši šāds biheiviorisms ir arī panākumu fundamentā – čuvaks beidzot tiek elitārā pētnieku grupā, kurā patrāpas acīs speciāli apmācītam dēmoniska paskata aģentam Pārčeram (Eds Hariss). Tālāk jau sākas pavisam aizraujoši, nākas atšifrēt padomju teroristu tīkla slepenos vēstījumus starp avīžu visrsraktu burtiem, bet komuņagas, savukārt, nesnauž un ik pa laikam sarīko profilaktiskas vajāšanas kūres. Jāsaka, ne bez panākumiem.

Filmas vidū viss sagriezīsies par 180 un 360 grādiem, trilleris pārtaps drāmā, bet drāma – baiopikā (zinātnieks Nešs pastāv realitātē vēl šobaltdien un ir Nobela prēmijas laureāts), par kuru negribas daudz stāstīt, jo galvenais pagrieziena punkts te ir pārāk efektīvs. Režisors Rons Hovards par šo filmu pamatīgi aposkarojās, Rasels Krovs no purna sitējiem pēkšņi pārkvalificējās par augstvērtīgu dramatisko aktieri, skatītāji sāka aizdomāties, ka par ģenialitāti dažkārt nākas samaksāt pārlieku augstu cenu.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

Ararat (2002, Atoms Egojans)

Kad es domāju par latviešu vēsturiskajiem blokbasteriem, man prātā nāk Egojana “Ararats”, filma par tēmu “Armēņu genocīds Pirmā pasaules kara laikā”. Es apzināti rakstu – par tēmu, nevis par genocīdu. Jo viena no neapšaubāmi drosmīgākajām un smalkākajām filmām, no tām, kuras dzīvē esmu redzējis, stāsta pat ne tik daudz par faktoloģisko genocīdu, bet par genocīda mitoloģiju, kā tas atspoguļojas, pastāv vai ekstrapolējas šodien. Tas ir tāds neapšaubāmi kultūrvēsturisks un, protams, psiholoģisks fenomens – piekrītiet, ir tomēr nedaudz savādi un liekulīgi, ka mūsdienu latviešu jaunatne it kā pārdzīvo tautas gadsimta sāpi, kas dzīvo pilnīgi tādā pašā mitoloģijā, un kur jaucas kopā gan gadsimta sākuma nacionālisms un ebreju dedzināšana kopā ar izsūtījumiem Sibīrijā. Tas rada milzīgu iekšēju haosu. Tomēr mums, ja tā paņem, nekas vēsturē tik globāls, tik fundamentāli spēcīgs un vēstures apziņu ietekmējošs kā armēņu genocīds, nav noticis. Man šķiet, nedaudz līdzīgai tēmai savā lieliskajā grāmatā “Fāzerlande” ir pieskāries rakstnieks Kristiāns Krahts, kad viņš, piemēram, runā par to nesaprotamo emociju jucekli un vainas apziņu, kas ir skārusi vācu jaunatni par tēvu grēkiem.

“Mani uztrauc ne jau visas šīs slepkavības, dedzināšanas un laupīšanas”, saka Šarla Aznavūra varonis. “Mani interesē tas, kam tādam ir jānotiek, lai manu tautu kāds varētu ienīst tik ļoti”.

Tajā pašā laikā Egojana armēņu imigranti nav tik daudz ieinteresēti, kā tikt galā ar kaut kādu objektivitāti, braukt atpakaļ, atjaunot savu kultūru – tie ir intīmi mēģinājumi katram tikt galā pašam ar savām problēmām, ar kaut kādiem neatbildētiem jautājumiem, ar samulsumu.

Egojans šeit, protams, savās konstrukcijās un ceļojumos pa dažādiem laika plastiem (kopā viss sapludināts ir vienkārši fantastiski) ir izvērsies ģeniāli: ja paanalizē filmu nedaudz detalizēti, tad tā sākas ar pogu, kura fotografējoties kopā ar māti 1914.gadā, bija notrūkusi vēlāk ievērojamā armēņu gleznotāja žaketei. Pēc šīs fotogrāfijas viņš uzzīmēja gleznu, par kuru ar lekcijām uzstājas mākslas vēsturniece Ani (Arsinē Handžjana), un kuru savā filmā par turku izvērsto genocīdu iekļauj režisors Edvards Sarojans (Šarls Aznavūrs). Šajā filmā no viena granātābola sēkliņas izaug vesels granātābols ar diezgan pārsteidzošu fināla alegoriju. Filma tiek rekomendēta obligātajam apmeklējumam.

in 2008 martcore says
modernā klasika

The Insider (1999, Maikls Manns)

Vēl viena filma ar Pačino, dokumentāls stāsts. Viss sākas ar to, ka no tabakas kompānijas padzītais viceprezidents vēlas pateikt TV raidījumā dažus nelaipnus vārdus par savu bosu, turpinas ar rotaļām pie konfidencialitātes līguma un iebiedēšanas mēģinājumu, beidzas ar kolosālu telekompānijas un tabakas koncerna konfrontāciju. “The Insider”, kas atrodas plaknē kaut kur starp “Thank You For Smoking” un “Michael Clayton” ilgst gandrīz trīs stundas, kas pat visādas juridiski procesuālās darbības dievinošajiem amerikāņiem liekas par daudz (pusfilmu cilvēki runā pa telefonu!), un ne pārāk labi ir izstrādāta Rasela Krova varoņa izaugsme (viņš pats tur nav vainīgs, viņš ir pat ļoti labs). Šī filma ir jāskatās tad, ja jums patīk kino kā kino.

in 2008 martcore says
plastil. epiks

Alexander (2004, Olivers Stouns)

Jāsaka, ka Frenka Millera un 300 spartiešu vēsturiski autentiskā pieeja seniem un aizmirstiem notikumiem mani uzrunā krietni vairāk nekā Olivera Stouna dokumentālais kino, kurā olifanti, geji un “Zvēru pie Zewas!” bļaujoši vīrieši skaidro un tā arī nevar noskaidrot attiecības. Vēmiens nāk no visiem. Maķedonijas Aleksandrs staigā ar stacijas maukas cienīgām netīrām balinātām cirtām. pa radio skan Maša Rasputina, kāds sētā izkāris žāvēties apenes un dzīve nav izdevusies.

in 2007 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Syriana (2005, Stefens Gaens)

Gaens kruķī kloķus sarežģītam politiskam trillerim, kur piedalās tik daudz cilvēku, ka beigās vairs jau nespēj saprast, kā kuru sauc. Kopumā pasākums ir izdevies un struktūra tiek saglabāta.

in 2006 martcore says
normāli