The Jacket (2005, Džons Meiberijs)

Adriana Brodija atmiņas par trakokreklu. Klusajā namā iemitinājies varonis Deniels Kreigs, kurš funkcionē “kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” revolucionāra lomā. Abi kopā skandē – Long live the Organization for the Organized! Vismaz 10 minūtes no filmas ekrānā rāda Brodija porcelāna zobus, pats viņš no palātas numur sešdesmit seši konsultē, kā ārstēt mazu irākieti vārdā Babaks, neskatoties uz to, ka šis pats Babaks pirms gada viņam ielaida lodi galvā. Aktieris Kristofersons dzīvāks par visiem. Sižets – apšaubāma rakstura maindfaks par to, ka aizmigt ar cigareti gultā ir bīstami dzīvībai, jo izraisa vēzi kā minmums.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Harsh Times (2005, Deids Ajers)

Deivids Ajers, labākais dialogu autors braucošās un stāvošās automašīnās, kā arī Kristiāns Beils, kuram šī ir pēdējā labā kinoloma, tā arī nespēj izvilkt pasākumu līdz “Training Day” augstumiem. Filmā absolūti viss ir kaut kāds ļoti apšaubāms, un spēcīgas galvenās sižeta līnijas, kas ļautu mums aizmirst visus šos pseidomeksikāņus, reģipša bandītus, zāles kulītes laupīšanu uzvalkos ar kaklasaitēm, etc, gluži vienkārši nav. Galvenais, ko jūs iznesīsiet azotē no kinoteātra – vērtīgais padoms, ka ja izdzer pudeli etiķa, testi neuzrādīs narkotisko vielu sastāvu organismā.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

The Beat That My Heart Skipped (2005, Žaks Odijārs)

Kino par to, vai ir iespējams ar vienām un tām pašām rokām dauzīt ar beisbola nūju citus cilvēkus un pēc pāris stundām spēlēt klavieres – drīzāk nevis Džeimsa Tobaka 1978.gada filmas “Fingers” rimeiks, bet tāds brīvs pārstāsts, lai cik arī tas dīvaini nebūtu, vismaz Tobaka gadījumā. Centrā Francijas jaunās superzvaigznes režisors Odijārs (kas šogad Kannās paņēma galveno zaru) un aktieris Romēns Durī (kas iet Kasela, V. pēdās, taču netracina tik ļoti). Pārfrāzēt “Pirkstus” vispār ir ļoti nepateicīgs darbs – Tobaka filma ir kosmiska mēroga šedevrs, lieta lietā un vakuuma zirgs, taču tieši uz Francijas reāliju fona (kur multikulturālisma momentu var vienmēr iepīt, utt) izskatās pat pārsteidzoši labi, būtu jānodzer jau pēdējās sirdsapziņas paliekas, lai pateiktu, ka nebija kļova un interesanti. Jā, Odijārs ir patiešām ļoti labs režisors, gaidām , kad mums beidzot rādīs “Pravieti”.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

Election (2005, Džonijs To)

Dižā režisora Džonija To bandītiskais eposs par demokrātijas trūkumu vienā no Honkongas triādēm (tā pie viņiem sauc mafijas sindikātus) – kad ir pienācis laiks godīgi pēc balsu skaita klanam ievēlēt jaunu līderi, abi kandidāti sāk likt spieķus godīgo vēlēšanu ceļā. Interesanti, ka kinožanrs, kas modernajā pasaulē demonstrē nelielu disonansi starp tradīcijām un attiecībām mūsdienu korumpētības pakāpē, piemēram “Amerikāņu Gangsterī” vāji padodas naudai, bet naturālistiskajā “Gomorrā” – turpat vai dzīvnieciskumam, Džonija Honkonga tomēr spēj saglabāt seju, un viņam tas ir turpat vai patriotisks darbs (tas ir vēl labāk saprotams, ja paskatās viņa pēdējo filmu “Sparrow”). Te ir viņa firmas izgājieni ar ekšenu (kurā dalībnieki, pēc, acīmredzot, citām senām tradīcijām nešauj, bet iztiek ar baļķi vai laukakmeni), politiku, nesaprātību un pat kiču – lai pie beigām līdera iniciācijas svinīgajā rituālā paskaidrotu, kāpēc tik nopietni tas viss bija, un tūlīt pat izdotu epizodi Kopolas “Krusttēva” garā. Džonija To lieliskā kinoizjūta nepieviļ arī šoreiz.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.++

The Ax (2005, Kosta-Gavrass)

Negaidīti un pārsteidzoši lieliska filma, neticēsiet, par krīzi, bezdarbu un sekām, kas jau tā iziet patālu aiz melnā humora robežām, bet uz pēdējo sociālekonomisko notikumu fona var likt arī dažam labam matam nosirmot uz galvas. Papīra ražošanas industrijā strādājošais Bruno Davērs tāpat kā daudzi citi pilsētas iedzīvotāji zaudē savu šauri specializēto darbu, un tagad viņam vairs atliek tikai viena iespēja – mēģināt pretendēt uz vienīgo iespējamo šāda veida vakanci uzņēmumā “Arkādija”. Taču nopietnais vīrietis Bruno, kas ne īpaši pārvalda korparatīvos smaidus un pareizos toņus, ir ne jau tikai vienīgais kandidāts, ir vēl pieci cilvēki, neskaitot mazsvarīgo faktu, ka šajā vakancē jau labu laiku kā strādā cits darbinieks. Toties sievas priekšā kaut kā neērti, abi bērni vēl, lūk, vecākais puika pa kluso pamanījies no veikaliem sazagt pilnu skapi ar hārdvāri dažādu. Pirmie mēneši vēl tā nekas, taču tālāk sāk jau pārmākt īsts izmisums, un no Otrā pasaules kara laikiem atrastā tēva pistole rosina uz domām, ka šo instrumentu varētu pielikt ne tikai pie savas galvas, bet, piemēram, pārējo darba vakances kandidātu miesām.

Un klusais pilsonis Davērs paņem piecas lapas ar adresēm, uzvelk plašķi, iesēžas mašīnītē un sāk nogalināt. Neveikli, kā Humberts Kviltiju. Rokas trīc gan pirms tam, gan pēc tam, gan tā laikā. Sapņi arī ne tie labākie. Pie tam pārējie kandidāti visi tādi jauki, parasti un aizkustinoši cilvēki. Vēl apkārtnē ganās divi detektīvi, kuri ir sapratuši, kas vieno seriālo slepkavību upurus, taču no tā viņiem pašiem galvas griežas kā panorāmas rati. “Giljotīna” – tas ir ļoti smalki un atjautīgi uztamborēts kino, kas sastāv no pārdomātām un teicami režisētām mizanscēnām, tiesa, smieties vairāk gribas nevis filmas laikā, bet gan pāris dienas pēc tam.

in 2009 martcore says
afigkino

Good Night, And Good Luck (2005, Džordžs Klūnijs)

Klūnija režisētā filma par amerikāņu telekompānijas CBS saķeršanos ar paranoidālo senatoru Makkartiju 50-jos gados, kad raidījuma vadītāji ēterā drīkstēja pīpēt, asistenti muldamo tekstu rādīja uz kartona plāksnēm, bet televīzijas režisori atgādināja lenšu dīdžejus no diskotēkas poligrāfiķos. Neskatoties uz “Oskaru” par scenāriju, sižeta gājieni cīņā ar virtuālo komuņagu vajāto senatoru tomēr atgādina kaut kādu bērnudārzu pieaugušajiem, kurā varoņiem piemīt straujas un radikālas garastāvokļa maiņas – galvenais raidījuma vadītājs Edvards Murovs ēterā nolasa Makartijam domātu dramatisku teļegu un nosūta anālās diarejas staru, viss kolektīvs smejas, priecājas un aplaudē, lai jau pēc minūtes pēkšņi sinhroni sadrūmtu “pizģec, mēs visi mirsim”. Stāsts no narkomānu dzīves, jā.

Toties šeit ir fantastisks elitārā kinooperatora Roberta Elsvita darbs, kurš nofilmēja flmu krāsās, bet postprodakšenā atkal pārtaisīja par melnbalto – gājiens ne īpaši novatorisks, taču sasodīti efektīvs, visādi rakursi uzreiz savādāk izskatās, gaismas. Aktieri karnevālā arī neatpaliek. Pats Klūnijs sāk strauji atgādināt plīša lācēnu, Klarksone – vampīru mistresi un direktrisi, bet Stretheimam steigšus jādodas pie Bergmana filmēties.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

Adam’s Apples (2005, Anderss Tomass Jensens)

Dāņu supercenārists, ievērojams “Dogmas” darbinieks (Trīra “Atikraists” arī būs pēc viņa scen.) un vienkārši labs cilvēks sliktā vārda nozīmē Jensens, T.A. pats ir uzņēmis visai maz kino, taču par šo darbu ir saņēmis “Oskaru”. Asprātīgs stāsts, kurā nacists-skinheds sastop mācītāju, kas ir vēl divreiz nenormālāks par viņu, pārvēršas par spēli ar visai dīvainām alegorijām – dogmisti to mīl. Protams, veselības aizsardzības ministrija iesaka un brīdina. Ir arī specefekti powered by JC Superstar!

in 2008 martcore says
apm.ņurd

Where The Truth Lies (2005, Atoms Egojans)

50-ie gadi. Divi populāri televīzijas komiķi (Kevins Beikons un Kolins Fērts) pēc pusotru dienu ilga joku maratona pārguruši ierodas viesnīcas numurā, lai tur atrastu vannā istabenes līķi, pie tam istabene ir pavisam no citas pilsētas un citas viesnīcas. “Visdetektīviskākais” un arī erotiskākais Atoma Egojana pasākums (nācās pat izgriezt pāris atklātākās scēnas) ironizē par šovbiznesa aizkulisēm, kā arī, protams, ir vienkārši labs kino. Ne īpašs sānsolis meinstrīma virzienā, lai arī cik ļoti tas brīžiem pēc tā izskatītos. Beikons ar Fērtu, kā saka, delivers.

in 2008 martcore says
apm.ņurd

Thumbsucker (2005, Maikls Milss)

Tīneidžerim Džastinam (L.Puči) jau no bērnības ir šķietami nepatīkams ieradums – ik pa laikam pasūkāt sev īkšķi. Neskatoties uz šīs ligas freidiskajiem skaidrojumiem, tieši tas viņam traucē normāli komunicēt ar saviem vecākiem, pilnvērtīgi funkcionēt skolas diskusiju klubiņā un izvest uz fizioloģiskiem amūriem savu it kā meiteņdraugu. Tikmēr arī pašā ģimenē ne viss ir kārtībā – tētuks (V.D’Onofrio) spēj domāt tikai par pirms divdesmit gadiem futbolā gūto traumu, māmuķis (T.Svintone) spēj domāt tikai par konkursu “pusdieno ar zvaigzni”, bet Džastina personiskais zobārsts-psihoanalītiķis (K.Rīvss) nodarbojas ar apšaubāmiem hipnozes eksperimentiem dentista krēslā. Asocialitātes triumfs, kā nākas, beidzas ar prozaka diētu un tās klaiskajām sekām – iekrišanu hiperaktīva 3-gadīga bērna prātā.

Kopsummā nebūt ne muļķīga filma par komunikācijas un atklātības trūkumu ģimenē – acīmredzot, tāda tradicionāla amerikāņu sociālā krīze, kad neviens neko otram neko nespēj pateikt līdz galam, tāpēc visi palēnām sāk šķietami iet nost no sliedēm. Ļoti labi saprotama, ja kas.

in 2008 martcore says
vienai reizei

I Am A Sex Addict (2005, Kavehs Zahedi)

– Devin, we can’t afford another drink.
– What do you mean we can’t afford another drink? You bring your girlfriend to a broethel and you won’t even buy her a drink?
– Devin, we only have 200 marks left. It’s just enough for me to get a blow job. It’s not enough for a drink and a blow job.
– Man, fuck you, Caveh. I want a drink.
(galvenā varoņa un viņa sirdspuķītes dialogs publiskajā namā)

Patiesībā irāņu izcelsmes amerikānis Zahedi ir slavens ar kaut kādiem nereāli fantastastiskiem ablomiem savā karjerā – visievērojamākais ir par to, kā viņš devies pie sava elka Godāra uz Parīzi, lai kopā taisītu kino; ieradies francijas galvaspilsētā, liriskais varonis uzreiz ir meties pie telefona, uzgriezis numuru un sacījis: “msjē Godār, kad mēs sākam strādāt?!”, neskatoties uz to, ka Godārs par tādu Zahedi dzīvē nebija dzirdējis un pulkstenis arī bija pavēls, trīs naktī. Savā kārtējā autobiogrāfijā Kavehs toties detalizēti stāsta par savu apsēstību ar prostitūtām, un tā patiešām ir izdevusies reizēm smalka, reizēm ironiska un reizēm smieklīga filma par seksu.

in 2008 martcore says
apm.ņurd.

Death Of Mister Lazarescu (2005, Kristi Puiu)

Kamēr Dante Aligjēri ceļo pa elles riņķiem,. Dante Lazaresku ceļo pa slimnīcām un ārstu rokām. Parasta cilvēka pēdējās dzīves stundas paliktas zem mikroskopa; režisors ir atteicies no viesm iespējamajiem kino mākslas elementiem (ja neskaitam tās pašas literārās alūzijas līdz pat Kafkai), veidojot ļoti biedējošu skatījumu uz to, ko mēs saucam par “humānismu” un izaicinoši rakstot uz afišām “melnā komēdija”. Kā tad, melnā komēdija…

in 2008 martcore says
spēcīgi

Thank You For Smoking (2005, Džeisons Reitmens)

“Wanna die healthy?”
Bet vispār tāda viduvēji smieklīga figņa par neko.

in 2008 martcore says
otrreiz nesaņemtos