Sherlock Holmes (2009, Gajs Ričijs)

Pirmā patiešām teicamā filma no cilvēka, kuru “Madonnas laulenis” vietā beidzot atkal varam cēli dēvēt par Gaju Ričiju, īsta ziemassvētku pasaka pavisam pieaugušajiem bez kādiem puņķiem un asarām. Zvaigznes beidzot sakrīt tā, ka viss, kas traucēja vai likās pārāk uzmācīgs autora iepriekšējos nolējumos šeit strādā uz piecinieku – un ļoti ātrā montāža, un reaktīvie dialogi, un rapids ar flešbekiem; kamēr virināji muti, divas stundas jau čau. Sižeta ziņa Ričijs ir zināmā mērā veicis rokādi (vēl krutāk ar varoņiem rīkojās tikai pasaules smieklīgākajā filmā “Without A Clue”) – ja klasiskais Holmss ir tāds pārcilvēks ar prāta superspējām, kamēr pretinieks parasti ir diezgan aprobežots vai pabrutāls tēvainis, kuram ienākusi galvā pirmā viltība dzīvē, tad te viss ir tieši otrādāk – glušījošais narkotikas, dzīvojošais necilvēciskos sociālos apstākļos pagrīdes kauju bez noteikumiem pastāvīgais dalībnieks Šerloks (Daunijs) ar sava uzticamā drauga Vatsona (Džudlo) palīdzību cīnas pret paranormālu pretinieku, kurš ir izlīdis no kapa un piekopj sātanismu.

Tas, kas visvairāk silda sirdi, neticēsiet, tie ir specefekti. Pēc amerikāņu Emmeriha un Beja neprātīgajiem un brutālajiem paņēmieniem ar žļerkstošiem dzelžiem un sprāgstošiem debesskrāpim Ričijs pierāda, ka ir brits, tāpēc viņa šovs ir vienkārši aprakstāms ar vārdu “stilīgs”. Stils ir visā. Nejaušā tankera nolaišana Temzā vien jau ir ko vērta. Rezumējot, tiem, kas nostaļģē pēc skaistās Haidna etīdes un aktiera Ļivanova čerkstošās balss, te nav ko darīt – šis ir ātrs un lielisks ekšens, kurā Holmsa metode slēpjas viņa ar dedukciju un citām izslēgšanas metodēm apveltītajā dūrē.

in 2010 martcore says
apm. ņurd.

Good Night, And Good Luck (2005, Džordžs Klūnijs)

Klūnija režisētā filma par amerikāņu telekompānijas CBS saķeršanos ar paranoidālo senatoru Makkartiju 50-jos gados, kad raidījuma vadītāji ēterā drīkstēja pīpēt, asistenti muldamo tekstu rādīja uz kartona plāksnēm, bet televīzijas režisori atgādināja lenšu dīdžejus no diskotēkas poligrāfiķos. Neskatoties uz “Oskaru” par scenāriju, sižeta gājieni cīņā ar virtuālo komuņagu vajāto senatoru tomēr atgādina kaut kādu bērnudārzu pieaugušajiem, kurā varoņiem piemīt straujas un radikālas garastāvokļa maiņas – galvenais raidījuma vadītājs Edvards Murovs ēterā nolasa Makartijam domātu dramatisku teļegu un nosūta anālās diarejas staru, viss kolektīvs smejas, priecājas un aplaudē, lai jau pēc minūtes pēkšņi sinhroni sadrūmtu “pizģec, mēs visi mirsim”. Stāsts no narkomānu dzīves, jā.

Toties šeit ir fantastisks elitārā kinooperatora Roberta Elsvita darbs, kurš nofilmēja flmu krāsās, bet postprodakšenā atkal pārtaisīja par melnbalto – gājiens ne īpaši novatorisks, taču sasodīti efektīvs, visādi rakursi uzreiz savādāk izskatās, gaismas. Aktieri karnevālā arī neatpaliek. Pats Klūnijs sāk strauji atgādināt plīša lācēnu, Klarksone – vampīru mistresi un direktrisi, bet Stretheimam steigšus jādodas pie Bergmana filmēties.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

Tropic Thunder (2008, Bens Stillers)

Amerikāņu specvienības Vjetnamā operācija: Tags Spīdmens (Stillers), četrdesmit astoņu ložu caururbts guļ zālē, pār viņu pārliecies bārdains nēģeris Kirks Lazaruss (Daunijs). Spīdmens: “Es tev tikai gribēju pateikt…ka tu esi man patiešām īsts draugs”. Šajā brīdī, kad citāts no filmas “Platoon” atmirdz Stillera bezgalīgi skumjajās acīs, viss aiziet mazliet ne tā – kadrā pēkšņi parādas britu režisors Demiens Kokbērns (Kūgans), kas apvaino abus scēnas dalībniekus patiesu emociju trūkumā, bet kamēr viņš pārdzīvo, gaisā pēkšņi uzlido visa filmai paredzētā pirotehnika, un, kas ir vispār visbēdīgākais – šajā brīdī nebija ieslēgta neviena kamera. Grandiozi episkais kino par Vjetnamas karu tagad atrodas uz kraha robežas, pavisam drīz jau mīlzīgā videokrānā mēs redzam vispār neiedomājamu Tomu “Saientkristu” Krūzu resna un ciniska ebreju producenta lomā, kura runātais visdrīzāk atgādina tādu naratīvu, it kā Ktulhu būtu iemācījies vēstīt savas domas konsekventi tikai ar angļu lamuvārdu palīdzību. Lai kaut cik mēģinātu saglābt projektu, režisors Kokbērns nolemj gluži vienkārši iemest visu varoņu kvintetu pavisam īstos Vjetnamas džungļos (vēl specvienībā ietilpst Džeks Bleks ar blondu “ezīti”, reperis Alpa Čīno un briļļains botāniķis, kuru spēlē Džejs Baručels), sakārt pie kokiem kameras un pamest savā vaļā – lai notiek, kas notikdams, vēlāk kaut ko samontēs tāpat. Notiek, protams, tas, ka minētajos džungļos atrodas pavisam īsts vjetnamiešu narkomafijas kontrolēts ciemats.

Bena Stillera vislielākais trumpis slēpjas viņa gēnos – pateicoties vecākiem, viņš jau no zīdaiņa vecuma atrodas Holivudas šovbiznesā, tādēļ, kad Bens sāk veidot skaudru satīru par industrijass dzīlēm – tā ir nepārprotami tēmā, joki gluži vienkārši nepazīst kompromisus, un jo vairāk tu zini, no kurienes nāk šis viss citātu lērums, jo grūtāk ir novaldīt neandertālieša cienīgu rēkšanu un nenolaistīt ar kolu priekšā sēdošā skatītāja muguru, jo “Tropu negaiss” vismaz mani vienkārši gāž no kājām. Sešrocīgi rakstītais scenārijs (noziedzīgais grupējums Stillers-Džastins Terū-Ītens Koens) nodarbojas ar divām lietām: pirmkārt, ļoti atjautīgi iztirzā turpat visus iespējamos hītus “par karu”, sākot ar “Apocalypse Now” un “Rembo”, beidzot ar “The Delta Force” un “Thin Red Line”, otrkārt, pasmejas par pavisam īstām Holivudas iekšējām lietām, kur savs teikums atrodas gan bērnu masveida adoptācijai, gan aktieru nespējai iziet no lomas, gan sarežģītajai Holivudas pāru kopdzīvei, kad tie 300 dienas gadā strādā uzņemšanas laukumā. Bez kokaīna rezervēm džungļos palikušais Bleks krietni azartiskāk par pārējiem cenšas iekarot narkociematu, par melnādaino pārkrāsotais Daunijs mēģina runāt kā īsts džeks no MTV redzētā Komptonas distrikta, ar ko ik pa laikam izbesī īsto afroamerikāni Alpu Čino, Stillers, saņemot no vietējā bērneļa salmu “Oskaru”, vispār aizmirst par visu pasaulē, savu kolēģu vārdus ieskaitot.

Piedevām, “Tropic Thunder” nav tāda nikna bradāšana pa Kalifornijas lepnuma svētumiem – tā ir nevainojama satīra ar pietiekoši pamatīgu devu pašironijas – ja reiz smejamies par visiem, tad par visiem, un politkorektuma apjomi kļūst skaidri brīdī, kad mēs pirmoreiz ieraugam vjetnamiešu divpadsmitgadīgo līderi ar marihuānas smēķi zobos. Pārāk “insaideriska”? Iespējams, taču toties savā ziņā tāpēc daudz patiesāka. Pēc šī kino nepaliek iespaids, ka nupat esi redzējis nežēlīgu kino tehnoloģiju atmaskošanu, paliek iespaids, ka visām profesijām ir savas smieklīgās puses – arī agronomiem, programmētājiem un viesnīcu administratoriem. Gudra, atjautīga un dēmoniski smieklīga filma.

in 2009 martcore says
afigkino

Iron Man (2008, Džons Favro)

Labi, kas attiecas uz pretenzijām – man to nav. Pretenziju vietā man ir tups fakts – lūk, paņemšu pirmās desmit pāris pēdējo gadu laikā redzētās “komiksu filmas”, un tās visas neglābjami izrādīsies daudz labākas par “Iron Man”. Paņemiet kaut vai nebūt ne šedevrālo “V For Vendetta”, sapratīsiet. Kāpēc? Izvirzīšu pirmo hi-protēzi: proti, par to, ka šis nav pārāk ekranizējams komikss. Respektīvi, “Iron Man” ir grafiskā novele, kurā kadru ar sakarīgu tekstu ir ļoti maz, toties ļoti daudz ir tādu, kur visādas metāla detaļas savienojas, saskrūvējas, pielodējas un nofiksējas. Pats teksts sastāv no adeptu tehnoloģiski korporatīvā slenga; lai kaut cik atvēsinātu formālās sarunas, bestiārijā tiek ielaistas arī romantiskākas personas – militāristi. Uz visa šī tehnoloģiskā fona sekretāre Blānšeta izkūp kā nepiederīga.

Otrkārt, par ko mēs mīlam Terminatoru? Par to, ka tā ir tupa metāliska būtne, kurā reizēm tomēr parādas kaut kas cilvēcīgs. Toties Dzelzsvīrs, lai arī ir cilvēks, uzvedas kā tupa metāliska būtne no sākuma līdz beigām, kuras emocionālā izaugsme ir analoga mikrovilņu krāsns pārdzīvojumiem antogonisma plosītajā sabiedrībā. Skatītāji kinoteātrī monotoni bāž mutē uzgriežņus no popkorna pakas, klāt piedzerot ne pirmā svaiguma mašīneļļu. Acīmredzot, te kaut kur būtu jābūt vizuālajam astounišmentam, tikai mehāniski slinkie rakursi un katastrofāli smagais Vandālisma Aktu trūkums liek ar skopu asaru sarūsējušajā acī saukt atmiņā filmu, kas sākas ar burtu T.

Tomēr lielākā “Tērauda Vīrieša” nelaime slēpjas faktā, ka šeit nav par ko pasmieties, nav kur sajūsmā ietaurēties, nav par ko pārdzīvot un vispār nav par ko uztraukties. Automatizētais gaļas mašīnu savākšanas cehs dzīvo pats savu dzīvi.

in 2008 martcore says
vārgulīgi

Zodiac (2007, Deivids Finčers)

Neapšaubāmi viena no gada gaidītākajām filmām, un Finčers atkal ir savā elementā – viņš ir atlasījis pareizos aktierus (Daunijs juniors ir lielisks, pārējo purni arī iztiek bez dubļiem un citiem vircas avotiem), viņš filmē ļoti pareizus un atmosfēriskus kadrus, it sevišķi labi ir “pašķīdušie”. Nekas netiek pārforsēts, pat kolāžas atgādina nevis MTV vai krūmu seriālus, nē, tās ir īstas kolāžas, un ķinītis nevienā brīdī nezaudē savu dinamiku. Pavisam cits jautājums ir scenārijs, jā. Tas ir, ē, maigi izsakoties nedaudz vienkāršots, bet izsakoties spēcīgāk, attiecības starp varoņiem ir kaut kas vidējs starp tirdzniecības flotes reglamentu un radioamatieru kontaktiem. Ne-ka-ķī! Paskatieties vien, cik daudz ir (neapšaubāmi ļoti augstvērtīga) tā sauktā filler šajā filmā. Tas ir trilleris vai ārthauss?! Lūk, tāpēc arī līdz “afigkino” neaizvelk, jo es zinu, ka var daudz, daudz labāk, bet laikam jau bez Palanaka iedvesmojošajiem spērieniem ar celi pa ziemeļpolu viss neiet tik gludi, kā gribētos. Ehh.

in 2007 martcore says
apmier. ņurd.

Kiss Kiss Bang Bang (2005, Šeins Bleks)

Ar atvērtu muti un spulgojošām acīm es riju katru sekundi un katru dialoga rindiņu, and i’m fucking loving it. Varētu vēl un vēl. Zelta fonds. Kventin, tebja poimeļi po krupnomu.

in 2007 martcore says
afigkino