Thumbsucker (2005, Maikls Milss)

Tīneidžerim Džastinam (L.Puči) jau no bērnības ir šķietami nepatīkams ieradums – ik pa laikam pasūkāt sev īkšķi. Neskatoties uz šīs ligas freidiskajiem skaidrojumiem, tieši tas viņam traucē normāli komunicēt ar saviem vecākiem, pilnvērtīgi funkcionēt skolas diskusiju klubiņā un izvest uz fizioloģiskiem amūriem savu it kā meiteņdraugu. Tikmēr arī pašā ģimenē ne viss ir kārtībā – tētuks (V.D’Onofrio) spēj domāt tikai par pirms divdesmit gadiem futbolā gūto traumu, māmuķis (T.Svintone) spēj domāt tikai par konkursu “pusdieno ar zvaigzni”, bet Džastina personiskais zobārsts-psihoanalītiķis (K.Rīvss) nodarbojas ar apšaubāmiem hipnozes eksperimentiem dentista krēslā. Asocialitātes triumfs, kā nākas, beidzas ar prozaka diētu un tās klaiskajām sekām – iekrišanu hiperaktīva 3-gadīga bērna prātā.

Kopsummā nebūt ne muļķīga filma par komunikācijas un atklātības trūkumu ģimenē – acīmredzot, tāda tradicionāla amerikāņu sociālā krīze, kad neviens neko otram neko nespēj pateikt līdz galam, tāpēc visi palēnām sāk šķietami iet nost no sliedēm. Ļoti labi saprotama, ja kas.

in 2008 martcore says
vienai reizei

Lars And The Real Girl (2007, Kreigs Gilespijs)

Reizēm šķiet, ka režisoram Gilespijam stāstā par Raiena Goslinga (kas visvairāk atgādina tādu omulīgu provininciālo masu slepkavu no attiecīgiem b-mūvijiem) un gumijas sievietes attiecībām nepietiek tikai viens solis, lai uzfilmētu kaut ko patiešām krutu. Bet viņš tur mulst es pat nezinu kā priekšā. Tas ir absurds kaut kāds – no vienas puses filmēt bezmaz ģimenes komēdiju un no otras – vīrieša attiecības ar lelli, ne reizi nenovirzoties no abiem orientieriem. Un viss mesidžs beigās arī kaut kā pazūd. Tas vispār ir jau tāds bezmaz mēģinājums vilkt čellu uz “American Beauty”, tikai pareizi nesamontēts.

in 2008 martcore says
sad. l. ideja