The Green Mile (1999, Frenks Darabonts)

3 stundas – tas vēl ir normāli pat Stīvena Kinga personiskajam arhivāram Frenkam Darabontam, arī Toms Henks kā vesela būtne vairs jau ne īpaši nekur neuztveras. Tur bija garīga atpalicība, te uroloģiska. Karnevāla pamatā te ir pavisam citas fiškas. Ja grāmatā “Zaļā jūdze” (viens no Kinga labākajiem darbiem, bez jokiem) daudzas detaļas izceļas ar patiesu dramatismu, filmā tās pārmāc ar kosmiska treša pazīmēm, izrunājas kā “kafija”, tikai rakstas savādāk.

Toma Henka dramatiskākais, atvainojos, nomīziens mājas pagalmā pasaules kinematogrāfa vēsturē. Divtonnīgā nelaimes čupiņa nēģeris Kofijs ar permanto “māsta, boss, oi” žēlabaini savilkto interfeisu. Abi te raud, te svīst, atšķirības nekādas, drāma tāpat. Kofijs, kas ar varenu žestu caur kameras durvīm terapeitiskos nolūkos iegrābjas Henka olās Henks, kas pēc pārlaimīgas minūtes pie tualetes poda nekavējoties dodas savas laulātās draudzenes pakaļas virzienā. Laulātā draudzene, kas par to Kofijam izcep svētku kliņģeri. Sadistiskais apsargs Persijs, kas tēlo kā operas ļaundaris. Jautrais franču maiznieks Eduards “Ustroiļi, bļa, cirk!” Delakruā. Un tā līdz bezgalībai, līdz bezgalībai.

in 2009 martcore says
electric circus