The Fantastic Mr. Fox (2009, Vess Andersons)

Kad Foksu tēvam ar Foksu mammu medījot vistas reiz uzkrita virsū speciāls dzelzs būris, viņi viens otram nosolījās – ja tiks ārā, tad medības nekad vairs. Ārā viņi tika, tāpēc pēc diviem gadiem ar vietējās nekustamā īpašuma aģentūras palīdzību, neskatoties uz ģimenes advokātu Bebru iebildumiem, apmetās jaunā un klusākā alā zem ozola. Misters Fokss laiku kavēja rakstot vietājā preses izdevumā autorslejas (palasiet stopkadrā, man patika!), misis Foksa tikmēr gleznoja negaisa ainavas. Dzīve norit mierīgi, kamēr tuvumā neuzrodas trīs fermas, kurās tiek ražots viss, kas normālai lapsai ir nepieciešams – sākot ar perfekti nobarotiem tītariem, beidzot ar teicama stipruma sidru, kas pēc visu vietējo zvēru atzinuma “garšo kā izkusis zelts”. Pēc pāris konsultācijām ar ģimenes draugu Opusumu fantastiskais misters Fokss tomēr nolemj slepeni pārkāpt doto zvērestu.

Oi, draugi, nevaru vien Foksu beigt skatīties, cik viņš ir kruts. Tas noteikti ir Vess Andersons, tur ir brīnišķīga valoda un lingvistiski dueļi. Ar milzu sašutumu lasu atsauksmes, kurās “ē, nav Disneja animācijas” – tur ir vecā, labā leļļu animācija, un tas piedod vēl vienu lielisku dimensiju. Pats galvenais, ir skaidrs, ka šis radošais eksperiments nav bijusi vienkārši kaprīze, bet perfekti pārdomāt darbs. Ar skaistu mūziku. Ar aizkustinošu abu Foksu izskaidrošanos pie kanalizācijas ūdenskrituma. Ar “čau vulpes, vulpes!” Ja jūs šo kino neredzēsiet, uzskatiet, k esat pazaudējuši visu pasaulē.

in 2010 martcore says
afigkino

Up In The Air (2009, Džeisons Reitmans)

Klūnija varonis gandrīz visu savu dzīvi pavada pārvietojoties ar lidmašīnu no vienas pilsētas uz otru, piezemējoties vienīgi tādēļ, lai dažās kompānijās atlaistu dažus darbiniekus. Darbs nav no vieglākajiem – iestāstīt jaunieceltajiem bezdarbniekiem, ka tas viss ir jaunas dzīves sākums. Klūnijam nav mājas vai ģimenes, visa iedzīve itilpst čemodānā ar trīs krekliem un piecām kaklasaitēm, nu, vēl ir piecsimt kredīt- un atlaižu kartes makā.

Reitmana kino, kurš tāpat kā “Thank You For Smoking” ir atkal par cinisku korporatīvo mērgli un stāsta mums ne īsti par ģimenes vērtībām, ne īsti par jaunajiem profesionāļiem, galu galā finālā tik veiksmīgi un precīzi saslēdzas, ka iebilst īsti nav ko. Vispār viņam kā kaut arī samērā konjuktūras režisoram, vienmēr ir bijis raksturīgs neparasts vieglums naratīvā (pat Diablo Kodijas “Džuno” nepārgruzījās zem vārdu lēruma), te ir triviāli gājieni, lai līdz visiem aizietu, tomēr visa laime ir zināmā simbolu izmantošanas prasmē. Lūk, jaunā haizivtiņa (A.Kendriika) tomēr uz sirdsēstiem dzied karaoki, lūk, izgrieztā kartona ģimene tomēr pilnībā neielien viņa bagāžas somā, lūk, ar kredītkarti tomēr izdodas atvērt skolas logu – tās ir neapšaubāmi tādas metaforas, par kurām arī visa filma.

in 2010 martcore says
apm.ņurd

An Education (2009, Lone Šērfiga)

Angļu skolniece Dženija no sirds mīlēja spēlēt čellu, bet vairāk par visu pasaulē gribēja kādreiz aizbraukt uz Parīzi, kur varētu lasīt nuārīgus romānus un staigāt apkārt tērptai melnā, taču realitāte ir tāda, ka nāksies vien pēc skolas doties uz koledžu. Pēc kārtējām čella nodarbībām, no lietusgāzes uz ielas viņu izglābj elegantā retromašīnā garāmbraucošais 30-gadnieks Deivids (P.Sārsgārds), kurš šo to arī sajēdz no aukstās māgslas. Pēc kāda laika noskaidrojas, ka Deivids ir brīnišķīgas un jaunas pasaules pārstāvis, kur ir gudras sarunas, aukcioni, inteliģenti draugi (D.Kūpers, R.Paika) un jāsaka, ka diezgan daudz romantikas. Deivids ar savu šarmu un humora izjūtu pamanās sagrozīt galvas pat Dženijas visai puritāniskajiem un nīgrajiem vecākiem, seko pusnelegāli izbraucieni uz dažādām brīnišķīgām vietām; skolā tikmēr briļļainās skolmeistares intensīvi nosoda šādu dzīvesveidu un morālo sakropļošanos.

Par Deividu, protams, jau ap filmas vidu kļūst skaidrs, ka viņš ir maitasgabals un mērglis. Toties morāle meitenēm laikam ir viena – pat ar visu salauzto sirdi pēc tam taču neko īpašu nenākas nožēlot, brīnišķīgs piedzīvojums. Pārējās lai apskauž, pat ja feils! Diezgan apburoša filma.

in 2010 martcore says
apm.ņurd +

The Informant! (2009, Stīvens Sēderbergs)

Ģeniāls smilšpapīra pamflets par lielas kukurūzas eksporta korporācijas riņķa dančiem ar FIB aģentiem. Viens no korporācijas vadošajiem darbiniekiem (M.Deimons) sāk nelielās porcijās noliet federāļiem informāciju par to, ka kompānija vienojas ar pārējiem tirgus dalībniekiem par fiksētām cenām, un ar laiku atklājas aizvien jaunas sazvērestību teorijas detaļas – FIB darbinieki neļauj aiziet Deimonam atpūsties, tāpēc kaut kādā momentā viņš staigā jau apkārt ar diplomātiņā iebāztu spiegošanas ierīci. Pie tam Deimons vēl tik pataloģiski visiem reizē melo un saka patiesību, ka no viņa pārējiem (skatītājus ieskaitot) ar laiku sāk širmis vērties ciet. Un tā pusfilmu viņi tur abi kārpās, kad pēkšņi notiek nenormāli kruts pavērsiens sižetā, kas uztaisa salto par 180 grādiem! Un pēc tam jau neatrauties.
Labākais filmas citāts:
- Labāk, lai tev teltī atrodas ziloņi, kur mīž ārā pa durvī, nekā ārā atrodas ziloņi, kuri mīž pa durvīm iekšā! (biznesa gudrība)

in 2010 martcore says
apm.ņurd

Daybreakers (2009, Maikls Spīrigs, Pīters Spīrigs)

Samērā tuvā nākotnē ar pasauli notiek samērā drausmīga lieta – cilvēce inficējas ar vīrusu, kura to faktiski pilnā sastāvā pārvērš par vampīriem, tādā mērā, ka humanoīdu jau ir vairs tikai kādi pāris procenti palikuši. Izņemot dzeltenas acu zīlītes, nedaudz pagarinātus ilkņus, un neapturamas tieksmes pēc asinīm, nekas nemainas, pilsoņi tāpat strādā darbos, braukā ar sabiedrisko transportu un dzer arteriālos kokteiļus pie stacijas kioska. Diemžēl problēma ir tāda, ka ar lopkopību sanācis ne visai, atlikušie cilvēki kaut kur bēguļo, un sarkanās vielas krājumi ir atlikuši tikai vairs kādiem pāris mēnešiem. Tie, kam asinis nepietiek, pārvēršas par deģenerātiem (kas ir tādi paši vampīri, tikai ar daudz zemākām morāles vērtībām un pārsvarā dzīvo kanalizācijā). Tādēļ zinātnieks Edvards Daltons (Ī.Hoks) strādā prāvā korporācijā, kura meklē plazmas aizvietotāju. Kādu dienu Daltons pilnīgi negaidīti saskrienas uz šosejas ar pāris izdzīvojušiem cilvēkiem.

Vienkārši teicama filma, ne bez saviem trūkumiem, no kuriem galvenais ir tas, ka sižets taču pārsvarā ir kā drāma/trilleris, kamēr abi Spīrigi, kuri, acīmredzot, arī turpmākos desmit gadus uzņems kino tikai par nešķīsteņiem, rubī no pleca to, ko viņi prot vislabāk – action/horroru ar visiem atribūtiem. Izšķirošajos momentos vienmēr parādīsies dipinoša SWAT vienība, arī dramatiskajos – tur tas izskatās pat efektīgāk. Taču bez visa pilnīgi negaidītā saspensa te no pirmajām 20 minūtēm, kad rāda šo vampīru pilsētu, reāli ledo kājas, te ir ļoti labs ekšens (autopakaļdzīšanās – uguns), te ir asums un bezkomprisa pieeja līdz pat finālam – visbeidzot, te ir nebūt ne triviāli sižeta gājieni. Ir aptuveni skaidrs, kas atrodas abu brāļu Spīrigu mīļāko režisoru aptverē (Vahovski un noteikti Nīls Māršals), taču ja cilvēki dažos resursos mums te raksta, ka kinoteātra krēslos pēkšņi sāk justies kā kaujami lopi un vispār pārtika, tad ko lai vēl piebilst. Masthev!

in 2010 martcore says
apm.ņurd ++

The Book Of Eli (2010, Alberts Hjūzs, Allens Hjūzs)

Labi, ka šī filma uzradās vienā laikā ar “The Road”, šī filma var mierīgi kalpot kā apgreidots sīkvels – postapokaliptiskajā stāstā apbrīnojami daudz līdzību, un zābaku novilkšana mironim, un ratiņi uz ceļa, un “tev taču noteikti nav patronas”, un pat fināls, kur “es jūtu sāls garšu gaisā, tuvumā ir okeāns”. Tiesa atšķirībā no iedvesmas avota galvenais varonis (D.Vašingtons), kurš 30 gadus stiepj Bībeli cauri visai Amerikai, šeit ir teicami feisliftots – sākumā viņu apgādā ar apokalipsi pārdzīvojušu mp3 pleijeri (!), tuso viņš apkārt nevis ar depresīvu dēlēnu, bet saulesbriļļotu Mailu Kunisu, beigās abi jau tīri glamūrīgi izskatās, šādā izskatā ir stilīgi ierasties arī klubā “Essential”. Pa vidu iet vaļā vesterns pret Gariju Oldmanu, kuram pieder pēdējais šampūna flakons pasaulē, un viņa rokaspuišiem, ļoti izskatās pēc “The Road Warrior”. Uztrauc ne tik daudz kristietības spēka vispārējā sludināšana, tas vispār nekas nav raģisks, taču tas, ka viņam neko nesaprotošajai Kunisai citējot kārtējo Bībeles fragmentu, nemaz nevajag to paskaidrot – Maila tāpat plaukšķina un saka, cik brīnišķīgi. Nu, eu.

in 2010 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Mary And Max (2009, Adams Eliots)

Mērijai ir astoņi gadi, viņai uz pieres ir plankums, viņai garšo saldumi, viņa dzīvo Austrālijā un viņa jūtas ļoti vientuļa. Makss ir pusmūža ebrejs, viņš dzīvo Ņujorkā, viņš ļoti baidās no pasaules un nesaprot tās kārtību, viņam garšo saldumi un viņš jūtas ļoti vientuļš. Šie abi cilvēki gadiem raksta viens otram vēstules. Vietām bezmaz “Amēlijas” valodā uzrakstītais scenārijs uz “Oskariem” nepretendē tāpēc, ka tad nāktos malā pastumties “Avataram”, bet Akadēmija šādus trikus nesaprot. Labākā pagājušā gada animācijas filma.

in 2010 martcore says
afigkino

The Blind Side (2009, Džons Lī Henkoks)

Ne pārāk pārliecinošs biopiks par leģendāru amerikāņu futbola spēlētāju Maiklu Oueru (K.Ārons), kuru karjeras sākumā pamanās pusadoptēt bagātu republikāņu ģimene (S.Balloka, T.Makgrovs). Filmas pirmajā pusē Balloka no ielas savāktajai centneru smagajai melnajai masai uzdod tādus klasiskus jautājums, kur tev māja, kur tev vecāki, kāpēc tev pieder tikai divi krekli un kur ir kadilaks, a Ouers pārvietojas ar ātrumu desmit centimetri stundā un runā vēl mazāk. Pēc tam viss, protams, kļūst labi, nākamais čempions lasa pasaku grāmatu mājās un par matemātikas konstantēm skolā (nu, tur viss ir tādā garā); smieklīgākais moments, ierodas privātskolotāja (K.Beitsa), kura paziņo republikāņu ģimenei pirms stāšanās darbā, ka ir demokrāte un apšauba Dieva eksistenci; glamūrā Balloka šūpojoties uz augstpapēžu kurpēm iebiedē veselu melno neiborhūdu; vārdsakot, šādas pasaku šņagas tur ir četri cukura kilogrami. Taču patīkams stāsts, kā jau visi stāsti, kurā no truščobām izaug čempioni.

in 2010 martcore says
apm. ņurd.

Sherlock Holmes (2009, Gajs Ričijs)

Pirmā patiešām teicamā filma no cilvēka, kuru “Madonnas laulenis” vietā beidzot atkal varam cēli dēvēt par Gaju Ričiju, īsta ziemassvētku pasaka pavisam pieaugušajiem bez kādiem puņķiem un asarām. Zvaigznes beidzot sakrīt tā, ka viss, kas traucēja vai likās pārāk uzmācīgs autora iepriekšējos nolējumos šeit strādā uz piecinieku – un ļoti ātrā montāža, un reaktīvie dialogi, un rapids ar flešbekiem; kamēr virināji muti, divas stundas jau čau. Sižeta ziņa Ričijs ir zināmā mērā veicis rokādi (vēl krutāk ar varoņiem rīkojās tikai pasaules smieklīgākajā filmā “Without A Clue”) – ja klasiskais Holmss ir tāds pārcilvēks ar prāta superspējām, kamēr pretinieks parasti ir diezgan aprobežots vai pabrutāls tēvainis, kuram ienākusi galvā pirmā viltība dzīvē, tad te viss ir tieši otrādāk – glušījošais narkotikas, dzīvojošais necilvēciskos sociālos apstākļos pagrīdes kauju bez noteikumiem pastāvīgais dalībnieks Šerloks (Daunijs) ar sava uzticamā drauga Vatsona (Džudlo) palīdzību cīnas pret paranormālu pretinieku, kurš ir izlīdis no kapa un piekopj sātanismu.

Tas, kas visvairāk silda sirdi, neticēsiet, tie ir specefekti. Pēc amerikāņu Emmeriha un Beja neprātīgajiem un brutālajiem paņēmieniem ar žļerkstošiem dzelžiem un sprāgstošiem debesskrāpim Ričijs pierāda, ka ir brits, tāpēc viņa šovs ir vienkārši aprakstāms ar vārdu “stilīgs”. Stils ir visā. Nejaušā tankera nolaišana Temzā vien jau ir ko vērta. Rezumējot, tiem, kas nostaļģē pēc skaistās Haidna etīdes un aktiera Ļivanova čerkstošās balss, te nav ko darīt – šis ir ātrs un lielisks ekšens, kurā Holmsa metode slēpjas viņa ar dedukciju un citām izslēgšanas metodēm apveltītajā dūrē.

in 2010 martcore says
apm. ņurd.

New York, I Love You (2009, vesels bars)

Pēc veiksmīgā režisoru reklāmas almanaha par Parīzi, kā arī pārdomām par Tokiju, laiks pienācis apkāst Ņujorku. Kvalitātes lejupslīde pasākumā ir jūtama, tādēļ nākotne rādās murgaina, jo tālāk mūs gaida vēl trīs pilsētas (atceros tikai, ka Rio būs) līdz noslēgsies ar episko “Spuņciems, es no tevis esmu bez prāta”. Haltūra tiešām drausmīga, režisori kreisi, Natālijas Portmanes debijas kino kaut kāds elementāri stulbs. No kopējā mesidža mēs saprotam, ka Ņujorkā ir tikai Centrālparks (kurā norisinas arī labākā almanaha epizode – tīneidžera sekss ar zarā uzkārtu invalīdi), taksometri un kaut kādi mazi smirdīgi ķīniešu veikali. Nespējot parādīt (vai gluži vienkārši nezinot) neko citu, režisori vizuālo materiālu cenšas kompensēt ar audiālo – varoņi stāvot trotuāra malā ik pa laikam iemurkšķas: “Zini, kāpēc man patīk Ņujorka? Te ir tik kļooooova!”. Ejiet dirst. Klišejisks, garlaicīgs un reizēm atklāti klīniski stulbs kino.

in 2010 martcore says
sēdies, divi

A Serious Man (2009, Ītens Koens, Džoels Koens)

Ebreju matemātikas profesors, nedaudz intraverti ļenganais Larijs Gopniks kādu dienu konstatē, ka vienmuļā ikdienas dzīve sāk strauji un kolektīvi doties lejā akā. Sieva viņu pamet ar labāko draugu, dēls pīpē zāli un Toras ivrita stundās klausās rokenrolu, meita nedara pat to, taču visu laiku mazgā matus. Brālis, kurš ir izbesījis visu ģimeni, caurām dienām sēž tualetē uz poda.Priekšniecībai pienāk anonīmas vēstules, kuras nostāda Lariju ne tajā labākajā gaismā. Kaimiņš – antisemīts. Kaimiņa sieva dārzā sauļojas kaila. Viens no skolniekiem viltīgi iedod profesoram kukuli, lai viņu pēc tam šantažētu. Veselība arī klibo. Skaidrs, ka kādiem augstākiem spēkiem ir ienācis prātā plāns sagraut Gopnika dzīvi neatgriezeniski un pavisam.

Koenu, šķiet, autobiogrāfiska filma (viņi abi arī ir auguši Mineapolē) var atbaidīt skatītāju kaut vai ar izvēlēto tēmu – ebreja attiecības ar ebreju dievu. Turklāt, tas viss notiek absolūtas ebreju kopienas ietvaros. Brāļu pēdējās trīs filmas ir noteikti labākās viņu karjerā, un arī par kapeikām uzņemtā (aktierus mēs, piemēram, redzam pirmo reizi) “A Serious Man” fascinē ar savu izsmalcinātību līdzīgi “No Country For Old Men” vai “Burn Before Reading”.

Visu filmas jēgu var izstāstīt pāris vārdos – ja Toras Ījaba grāmatu (teoloģisko pusi) sakrusto ar Šrēdingera kaķi (zinātniskā puse), tad rezultātā mēs saņemam tos zīmējumus, kurus atsevišķā kladītē zīmē onkulis Arturs. Pasaule ir pārāk sarežģīta, visa tās loģika ir pārāk paradoksāla, lai mēs vispār kaut ko tajā saprastu, visdrīzāk mēs tāpat nonākam tā klasiskā Koenu idiotisma varā, kurā cilvēki pie rabīna dodas meklēt atbildes uz jautājumu “kāpēc cilvēkam uz zobu aizmugures ir uzrakstīts “palīdzi man?” Tā vietā, lai mēģinātu konstruēt metafizisku pasauli, Koeni gluži vienkārši izsmej tos, kuri to cenšas darīt; viņi ironizē arī par Ījaba grāmatas morāli (kurā Dievs Ījaba ciešanas finālā bagātīgi atmaksā ar pamatīgu naudas summu un, šķiet, septiņiem bērniem), šeit gaidītā hepīenda vietā izrādās, ka šo kantori piejāt nevar – tur ir vienkārši šika kombinācija ar rēķinu, atzīmi un telefona zvanu. Hepīends – tas zāli ir labāk uzpīpēt ar kaimiņieni, nevis parīties. Un tā vietā, lai censtos kļūt par Nopietno Cilvēku, kas atradīs atbildes uz visiem jautājumiem, labāk ieklausīties tajā, ko rabīns Maršaks saka viņa dēlam – esi labs džeks.

in 2010 martcore says
afigkino -

The Lovely Bones (2009, Pīters Džeksons)

Rēķinoties ar to, ka jūs visi esat tomēr izlasījuši Alises Sīboldas brīnišķīgo un svarīgo grāmatu (neesat? kategoriski nosodu!), stāstu par 14-gadīgās noslepkavotās meitenītes dzīvi debesīs varu arī publiski neatskaņot. Džeksonam ļoti daudz ko pārmet – nu, to, ka filmā visi grāmatas asie stūri ir nogludināti, tā ir, taču tas nav traģiski. Vai arī, ka paradīzē skan Cocteau Twins, droši vien tā iemesla dēļ, ka Pīteram arī zeme neatšķiras īpaši no paradīzes, ar to varētu mierīgi samierināties. Arī ar to, ka nevienas režisora/scenāristu pašu pievienotās vērtības nav, tas, par ko mēs pārdzīvojām Sīboldas romānā, lūk, par to pašu visu arī šeit, visām detaļām. Traģiski ir cits. Traģiski ir tas, ka visa Pītera Džeksona filma tik totāli izskatās pēc haltūras, sākumā vēl tāds Aronofskis bezpajumtniekiem (pingvīns un Reičela Veisa), pēc tam vispār 80-o gadu seriāli par, naudu svešās kabatās skaitīsim, 100 miljoniem jūesdē. Un tik utilitāri attiekties. Gada feils, imho.

in 2010 martcore says
otrreiz nesaņemtos