The Wave (2008, Deniss Gansels)

Tikko vācieši sāk runāt par politiku un savu galveno pagātnes sāpi, viņiem viss izdodas – galvenokārt tāpēc, ka ir tēmā. Sižeta galvenais varonis, fizkultūras skolotājs Rainers Vengers sākumā staigā apkārt “Ramones” krekliņā, stāsta, kā piecus gadus nodzīvojis skvotā un grib mācīt skolniekiem anarhiju, destroju, loga aiznaglošanas mākslu un transparenta izkāršanas ētiku, taču vadība, kas šķielē uz viņu ar skeptisku aci, uztic Raineram kaut ko tieši pretēju – pastāstīt zēniem un meitenēm par autoritārismu. Tad nu viņš arī izdomā veikt eksperimentu, lai pierādītu, ka fašismu, ja labi pacenšas, var ieviest nedēļas laikā – skolnieki pirms atver muti nostājas miera stājā, kukuvasiskas uniformas “džinsi&balts krekls”, ziloņveidīga maršēšana, sveicieni “cīņai gatavs”, sarkanmelna simbolika, akaunts maispeisā ar pistoles emblēmu un pārējā figņa, kas negaidīti satrauc jaunatnes prātus. Izrādās, ka nevajag pat ieviest nekādu īpašu ideoloģiju, tikko sākas dvižuha, tā palēnām iziet ārpus klases telpām, un “Die Welle” organizācija pati atsijā politiski tuvredzīgākos biedrus. Kā jau sākumā likās, par visnežēlīgāko autoritārisma piekritēju kļūst klases visatstumtākais retārds. Labi nofilmēts.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.+

Girlfight (2000, Karina Kusama)

Šaušalīgā skuķa Mišelas Rodrigesas (kas čakarē smadzenes Vinam Dīzelam un uzpeldēja arī romantiski liriskajā Anas-Lūsijas Kortesas lomā seriālā “Lsto”) debija lielajā kinematogrāfā, mama mia. Viņa spēlē tādu skolnieci, kurai stundās nav ko darīt, jo galvā ir virca, toties hormonu devu dieviņš iedevis trīskāršos apmēros. Tāpēc, ja apkārtnē parādas indivīds, kas kaut vai minimāli varētu izraisīt Mišelas nepatiku – viņš agri vai vēlu saņem pa purnu. Pēdējais nevienlīdzīgā cīņā krīt pašas tēvs, čuvaks noturējās filmā veselu stundu. Mīļotajam puisim vārdi “es tevi mīlu” tiek pateikti vienlaicīgi ar džebu no kreisās. Kad Mišela kādu neskalda (viņa trenējas boksā, citas izejas nav), tad no orālā cauruma ēters tiek piepildīts ar kontentu, kas darītu godu jebkuram Bruklinas zekam. Principā viss būtu ļoti labi, ja filma patiešām būtu vairāk par boksu, bet te skaldīšanās visu laiku saistīta ar kaut kādām attiecībām un ņuņņām, vietām viņas kļūst bezmaz žēl, un tas jau vairs nekādos vārtos.

in 2009 martcore says
oh

In The Electric Mist (2009, Bertrāns Tavernjē)

Ļoti labs un oldskūlīgs detektīvs pēc rakstnieka Džeimsa Lī Burka grāmatas, kurā vietējo varas pārstāvi nedzerošo alkoholiķi Deivu Robišo pārliecinoši ataino Tomijs Lī Džonss. Oldskūls valda visur – Ņūorleāna, blūzs, ciemā visi viens otru it kā pazīst, visiem iesaistītajiem atslēgas personāžiem jau sen kā pāri 50 gadiem, tāpēc viņi sēž upes krastā, makšķerē zivis un kaut ko sakarīgu pateikt var tikai pēc trešā piegājiena, kad bubināšanu “tā nu viš i” nomaina visai nuārīga satura monologi. Fakts, ka apkārtnē tiek atrastas mucās iekonservētas jaunas meitenes ne īpaši traucē copes ritējumam. Tikpat harmoniski ir ar šerifu Robišo, kurš pats būdams atkarīgais mīl visus vietējos alkašus kā savus tuviniekus, pat ja viņi brauc pie stūres (aresta un nežēlīga naudassoda vietā skan “nu nāc taču vienreiz uz sapulcēm, mļa”) un pirms liecību sniegšanas sirsnīgi izvemjas tuvākajā puķu dobē. Pats viņš nav īpaši labāks, ko vien vērtas ir sirsnīgās sarunas ar gļukainu konfederātu ģenerāli, kas dzīvojis pirms 40 gadiem. Tomēr vecmeistaram režisoram Tavernjē ir izdevies radīt filmu ar savu dvēseli, savu saspensu un saviem pautiem, kuru ir interesanti skatīties.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

From Dusk Till Dawn (1996, Roberts Rodrigess)

Pārmaiņas pēc noskatījos Rodrigesa māsterpīsu par kristietisko šotganu un nedabiski dzimušajiem slepkavām Goblina tulkojumā, un tā laikam ir vienīgā viņa tulkotā filma, kura ar krievu matjugošanos iegūst tādu nelielu papilddimensiju, ka ir prikoļna skatīties. Nu tur diezgan fans, kad mācītājs Hārvijs Keitels kaut ko bubina par to, ārprāts, cik šausmīgi, a Klūnijs, kuram visu filmu galva ir nostādīta 45 grādu leņķī, tikai plāta rokas – . Nu un vēl, protams, . A kas nav redzējis, tad kino ir principā rasistiski pareizs elles un izdzimteņu atēlojums pie Meksikas robežas.

in 2009 martcore says
nekroklasika

Knowing (2009, Alekss Projass)

50-jos gados kādas amerikāņu vidusskolas klases bērni ierok skolas pagalmā laika kapsulu ar saviem vēstījumiem par to, kādai būtu jāizskatās nākotnei pēc pusgadsimta. Kad pēc pusgadsimta pavisam citi bērni šo laika kapsulu arī izrok, izrādās, ka visi savulaik bija sazīmējuši kosmosa kuģus un robotus, izņemot diezgan nervozu meitenīti Lusindu, kas bija noklājusi visu lapu ar ciparu virknēm. Lapa nonāk padzīvojuša un asociāla astrofiziķa Džona Kestlera (Koļa Keidžs) rokās, kurš ikdienā universitātē ar saviem pacientiem apspriež kolinsu-dokinzu un determinisma problēmas. Kādu vakaru pēc kārtējās iedzertās brendija glāzes padrūmais astrofiziķis pēkšņi saprot, ka viņa priekšā atrodas saraksts ar datumiem, kad šo 50 gadu laikā ir notikušas vislielākās katastrofas uz zemeslodes, un pēdējie trīs datumi – tie vēl ir nākotnē.

Kino, kuru varētu raksturot kā absolūtu žanra “metafiziskais trilleris” kvintesenci, operē ar viskaut ko redzētu – sākas ar “Pi” un numeroloģiju, tālāk jau Šjalamans, beigās vispār Spīlbergs. Vēl te varētu minēt vismaz trīs svarīgas filmas ilustrācijai, taču ļoti negribas bojāt lasītājiem atklājumu prieku. Principā citos apstākļos šī filma arī būtu tāds Šjalamans, ja vien ne neliela priekšvēsture. Sākumā kā režisors bija iecerēta šī bloga kulta figūra Ričards Kellijs, kurš uzrakstīja arī daļu no scenārija, taču pēc tam viss nonāca puskulta peronības Aleksa Projasa (The Crow, Dark City) rokās, un pēkšņi izrādījās, ka viņu virtuālā mijiedarbība ir kaut kādā satriecoši krutā līmenī. Ja īsumā, tad Kellijs ar savām notikumu konstrukcijām ir spējīgs uzdzīt aukstus sveidrus un mulsināt prātu gaišā dienas laikā, kamēr savukārt, Projass no katra kadra prot izspiest turpat vai maksimumu, bet cik neiedomājami šikas te ir epizodes ar specefektiem un fināls – to nav iespējams aprakstīt cilvēku vārdiem. Vietās, kurās jūti, ka tieši viņi abi ir sadarbojušies bez pārējo scenāristu palīdzības tupi sēdi ar izvalbītām acīm – šo kino nespēj sapurgāt pilnīgi nekas.

Pat ne Nikolass Keidžs, kurš pirmoreiz pa ilgiem gadiem izskatās kaut cik pieklājīgi. Nu, sākumā viņam ļauj aiziet firmas zapojā, bet pēc tam ne pārāk ļauj muti vērt vaļā, lai arī reizēm parādas neglābjamais trešīgums, tas jau ir neglābjami. A tā filma vienkārši satriecoša.

in 2009 martcore says
afigkino

Love Actually (2003, Ričards Kērtiss)

Nu, re, arīdzan noskatījos. Ļoti jauki skatīties kino par ziemassvētkiem martā, tur tāda mūzika skaista visu laiku skan un diezgan atjautīgi par sirdslietām, ko tad vēl vairāk vajag? Visiem ir labi zināms, ka šāds kino dara mani laimīgu gandrīz tikpat daudz kā mordoboji ar Velu Kilmeru!

in 2009 martcore says
šastje

Burn After Reading (2008, Ītens Koens, Džoels Koens)

Kārtējā Koenu filma par tematu “idiotu bars”, un pavisam negaidīti liekas turpat vai ciniski smieklīgākā no Lebovska laikiem. Patiešām, šīs Koenu konstrukcijas, kurās visi varoņi ir lielākā vai mazākā mērā idioti, kretīni vai mūjābeļi vienmēr kaut kur mēdz veiksmīgi ietrāpīt – piemēram, “Raising Arizona” tika perfekti ietrāpīts aktierī Nikolasā Keidžā, kurš 80-o gadu formātā kā reizi arī bija tāds apātisks frīks bez gribasspēka un ar spaniela acīm; “Destroy Before Reading”, savukārt, perfekti trāpa parastākajos sitkoma noteikumos, kur neskatoties uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli, mudacisma koeficients nevienam nemainās. Taču smieklīgi – tāda auksti stervozā aprēķinātāja Tilda ne ar ko neatšķiras no jefiņa ar balinātu čolku (žetons!) Breduškas Pita. Un beigās paliek vairs tikai pasaules uzbūvē vīlies eskvairs Malkovičs ar cirvi rokās.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.+

Felon (2008, Riks Romans Vogs)

Lūk, kā interesanti tomēr dzīvē gadās – kino pēkšņi nolemj uzņemt 50-gadīgs kaskadieris, naudas nav, bet ir draugi, kurus viņam kādreiz nācās dublēt, nu un un vēl pāris seriālu aktieri, kuri visi kā viens, acīmredzot, no “Training Day” masovkas, plus vēl tematika par to, kā džeks nejauši ar beisbola nūju naktī nosit zagli, un nākas iesēsties tjurjagā, kur savi noteikumi, bandas un grupējumi. Anturāža – tāda “prizonbreika” ļoti hardcore versija, bet bez jeralaša un, respektīvi, arī paša breika.

Es zinu, ka jūs šo filmu neskatīsīties tāpat (izņemot Agresoru, drošvien), bet fak, fak, fak: tas ir ar atomreaktora enerģiju piepildīts kino, kurā indikatori lūzt, overdraivs nes un vienā cietuma kamerā sēž Stefens Dorfs ar Velu Kilmeru – lūk, tas ir kaut kas! Un it kā taču nekādas īpaši oriģinālas dramaturģijas nav, tomēr paņem tā, ka liekas labāk par visu Memetu, pie tam tādā nedaudz hipnotiskā ritmā, tā arī domā, kur viss šis kino bija agrāk.

in 2009 martcore says
for men only

Choke (2009, Klārks Gregs)

Rakstnieka Čaka Palanuka otrā kinoekranizācija, šoreiz par seksa adiktu, kurš mēģina saprast, vai viņš nav klonēts Jēzus Kr., (pirmā bija leģendārais “Fight Club”), ja godīgi, tad pavisam ne aļo. Es, protams, sapratu, ka seriālu aktieris Gregs režisora lomā nepavisam nebūs Finčers, un Nortona un Breduškas vietā te ir Sems Rokvels (kas, starp citu, ļoti labi spēlē; labāks vēl ir tikai viņa varoņa trakais māmuķis), ambīcijas arī nav tik lielas…Nu bet. Vot, pirmajās divās trešdaļās no viņa prien tāds atklāts literatūrfanātisms, ka visi dialogi ir Čaka firmas lozungveida konstrukcijās, pie tam iet arī Čakam raksturīgajā pāļu dzinēja naratīvā – tas ir, protams, daudz tuvāk pašai lieteratūrai, toties, bļin, skatīties gandrīz nav iespējams. Uz šī fona uzreiz var redzēt, cik Finčers tomēr filmā bija gan šķaidījis oriģināltekstu, gan apzināti palēlinājis tempu.

Tiesa, pēdējā trešdaļa jau vairāk ir tieši Finčera garā, man pat grūti pateikt, kas tur montāžā vai kur mainās, bet pāriet sajūta, ka skaties kino ar zālāja pļāvēju rokās – iespējams, Rokvels vienkārši kādu vairs nedrāž ik pēc 30 sekundēm, bet gan pēc minūtes, vai arī atslābina jau tāds pavisam “Cīņas kluba” noskaņās ieturēties fināls. A ko tad tā vajadzēja psihot sākumā?

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Watchmen (2009, Zeks Snaiders)

Visvairāk Alana Mūra (kurš arī “V For Vendetta”) pseidoideoloģisko grafisko noveļu ekranizācijā sitas acīs tas, cik ļoti tomēr Snaiders ir palicis pie 80-o gadu estētikas, te pirmais tevi piebeidz saundtreks, un tikai pēc tam psihohopātiskā vēstījuma struktūra, toties abi ir tik naivi, godīgi un saprotami, ka nerada nekādu diskomfortu, tāpat kā fakts (domājāt, es nepateikšu?), ka atomstrukturālais doktors Manhetens visu filmu staigā apkārt ar kailu zilu krānu, vietām to bezmaz bāžot kamerā. Naturāli, tāda šņabja dzeršana vīriešu pirtī ar šīs pašas pirts apkārtnes iedzīvotāju atskaldīšanu un sazvērestības teorijām. Par dzeršanu atbild Silk Spectre I. Par atskaldīšanu – Roršahs, kas sociālajos tīklos jūzerpiku ziņā tuvākajā laikā svinīgi izrubīs “Tumšā bruņiniega” Džokeru, un tas būs vēl riebīgāks moments, reāli infernālo un kruto Roršahu pielīdzināt Džokeram un doktoram Hausam. Roršahu, kas iebāzts cietumā (kurā pusi no pārējiem pacientiem iesēdinājis viņš bija personiski pats) reiz pateica – tas ne es esmu ieslodzīts kopā ar jums, bet jūs ar mani.

Galvenais Snaidera kopējais nopelns – ka viņš ir parādījis “Watchmen” absurditātes un cilvēces gala fiškas tieši tāpat kā Alans Mūrs. Un tas, čuvaki, ir ļoti, ļoti kruta, jo kamēr pārējie ar supervaroņu dekonstrukciju šobrīd nodarbojas apzināti, Mūram, nu, tur vienkārši šo supervaroņu arī nemaz nebija. Nevajadzēja arī neko izdomāt.

Vēl tikai drusku faktoloģiska informācija par to, ko Snaiders nepaguva sakarīgi parādīt filmā, bet kas ir komiksā: 1) Manhetens uz Marsa pārvietojas ar milzīga pulksteņa mehānisma palīdzību; 2) Roršahs savu leģendāro apsēju ieguva tad, kad vēl piestrādāja par drēbnieku, un viena lēdija viņam palūdza izgatavot kleitu no diviem audumiem, balta un melna, tā, lai krāsas visu laiku mainītos, bet nekad nepaliktu pelēkas, beigās viņa no tērpa atteicās, bet Roršaham parādījās idejas; 3) grafiskās noveles finālā ir nevis tā, kā filmā, bet Manhetens no paralēlās pasaules izsauca milzīgu iluzoru Kalmāru (par šo visvairāk tagad arī spaļaudās noveli lasījušie). A tā viss samērā labi un gan jau interesanti visādiem neofītiem un nūbjiem, thhh.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.+

The Reader (2008, Stīvens Daldrijs)

Slavenais nacistiskais porno bez uniformām jaunā erotomāna Stīvena Daldrija izpild\ijumā patiešāk cieš no tā, ka brāļi Vainšteini viņa filmu ļoti sasteidzināja uz oskariem, kā rezultātā šoreiz pamatīgi haltūrē visi, izņemot tikai  Vinsletu. Pirmā daļa vispār par miesaskārīgajām attiecībām starp 16 gadīgu jaunieti un 40 gadīgo Vinsletu ne tas, ka būtu kaut kāds pārcēlums no itāļu kino (bija taču par šo daudz intīmākā Tornatores “Malēna” un vēl šis tas), te vienkārši viss ar cirvi un āmuru ražots: darbība atrodas nepārprotamā ciklā skola-vanna-gulta ar iestarpinātiem mistiskiem un minimāliem literatūras pērļu priekšlasījumiem, pie tam pati Vinsleta maršē pa dzīvokli staltā stolī un bezmaz vai tūlīt sāks mest apkārt zipfailus – pēdējais laiks ietērpties lateksā, paņemt pļotku un uzvilkt mīļotajam modernu ādas uzpurni.

Toties, kad sākas tiesas process un ar to saistītās lietas, atmostas superkinooperators Dīkinss, kurš pirms tam tikai pirmajā minūtē nolidinājās ap vārītu olu, pēc tam tikai konsekventi rādot pakaļas, nu un pats Daldrijs arī, šķiet, ir atradis bezmaz Spīlberga (vai anti-Spīlberga?) cienīgus emociju virtuļus par holokausta un vācu nākamās paaudzes tēmu. Katrā gadījumā kourtrūma drāma viņam ir padevusies vispār teicami (nu, tur pateicoties Vinsletai arī), nopietni redzams, ka pie tā arī filmā ir visvairāk strādāts – un tur arī kasešu sūtīšana uz cietuma kameru, un Vinsletas lēnām neprāta izteiksmi iegūstošās acis, un nebūt ne banālas sajūtas. Fināls laikam ir ļoti labs grāmatai, bet galīgi ne tik labs filmai (pēdējās desmit minūtes tāds diezgan neartikulēts murgs ne par ko). Kaut kā, lūk, viss tā, tomēr filma nav tik draņķīga, kā tika gaidīts.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. -

Hard Boiled (1992, Džons Vu)

Uzzinot, ka 2007.gadā leģendārais armagedona simulators ir remāsterēts vēlreiz (tur bildīte izrādījās gaišāka un skaņa spēcīgāka), nevarēju neatturēties to vēlreiz nenoskatoties, šī labuma nekad nav par daudz. Par filmu noteikti katrs pats jau visu zin, pirmo pusi ellišķs ārprāts, otro – ārprātīga elle, Ljuns ar Čoj Juņ Fatu rūpējas par masu kapiem atsevišķi izvēlētās telpās, pie tam, cik kruts tur tomēr ir Meddogs! Un tad vēl mans vismīļākais moments, kur Juņ Fats zīdaiņiem palātā aizbāž ausis ar vati un dzied šūpuļdziesmu, pa vidu priecīgi iemaurojoties “X-rated action!”. Tagad tādu kino vairs netaisa,TO TAČU VAR REDZĒT BĒRNI! (es te dažos komentos lasu nelaimīgu māmiņu vaimanas par panišeru un vočmeniem ar draudiem līdz pat iesūdzēt, man iztēle nestrādā, ko gan viņas teiktu par ŠO!)

in 2009 martcore says
action klasika