Sex And Zen (1992, Maikls Maks)

Sirdi plosošs stāsts par senajām ķīniešu pikapa tehnoloģijām netradicionālā budisma mācības izpratnē. Demogrāfiskā revolūcija sasniedz antīkos komunistus. Žē kategorijas filmas jūsu datorā jau šodien!

in 2008 martcore says
specifiski jautri

Run Fatboy Run (2007, Deivids Švimmers)

Noticis ir tas, kam bija reiz jānotiek – abi saprātīgās cilvēces daļas mīlētie britu tūdaliņi ir nonākuši Holivudas vampīru rokās, pie tam duetā – acīmredzot, atkal nepietiek naudas šņabim. No Londonas viņus izraut nav izdevies, taču kopējais saturs perfekti ierakstās nišā “Kalifornijas standarta romantiskā komēdija”, nabaga Saimons Pegs reizēm tiek nolaists līdz mistera Bīna līmenim + ir pirdienjoki, gan diezgan reducētā skaitā. Pasākumu glābj Dilans Morans, kurš filmā ir un paliek aizvien dzīves peripētiju nesatricināmais the winning loser, citādi vispār būtu diezgan čābīgi ap sirdi. Eh, Edgars Raits ir padevies citiem projektiem, blekbuku Manijs atgriežas britu seriālos(ēterā palaistas jau divas “Skins” sezonas), Niks Frosts…a ko dara Niks Frosts?! Pieprasam kompāniju atpakaļ!

in 2008 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Southland Tales (2006, Ričards Kellijs)

-1. Vislabāk par šo filmu ir pateicis S.Zevļenskis no “Afišas”: eсли вы не смеялись — вы, простите, не догоняете просто.

0. Domājiet ar galvu – ja galvenajās lomās šeit ir mūsu-odiozais-viss restlinga spīdeklis Dveins “The Rock” Džonsons, FHM zvaigzne Sāra Mišela Golāra un tīngjorlelks Džastins Timberleiks, bet filmu uzņem “Donnie Darko” režisors Ričards Kellijs, tad ko no tās var gaidīt?! Tas ir svarīgs jautājums pirms sākt skatīties. (pareizā atbilde – visu!)

1. Instrukcijas: būtībā šī nav intelektuāla kinokomēdija (ja būtu, tā ļoti no tā zaudētu), taču ir nepieciešamas drīzāk šādas tādas zināšanas un noteikti – dažas lāses atvērta prāta, kā gadījumā ar “The Host”. Ja tev nāk smiekli pie “filmas” “Knocked Up” (par šo rekomendāciju es kino-govno.com redakciju reizes 40 sūtīju ellē), bet tu nespēj iebraukt “Mulholland Drive” asprātīgajos prikolos (tā arī ir kinokomēdija, ja kas), tad laikam tev “Southern Tales” nav ko darīt.

2. This is a spring without end. This is the summer of malcontent. This is the winter of your mind. (Marks E. Smits, “Free Range”)

3. Padoms mājsaimniecei: Kellijs sākumā bija domājis ekranizēt Vonnegūta, K. “Kaķa šūpuli“, taču viss sagriezās pavisam savādāk. Lai arī kaut kur ap filmas vidu rodas dziļa pārliecība, ka “Kaķa šūpuli” viņš tomēr kaut kādā nereālā veidā ir ekranizējis. Tas ir absolūti tīrs un nedetestilēts Vonnegūta naratīvs, kuram līdz šim vēl nevienam kinopasaulē nav bijis izdevies kaut cik pietuvoties (tad jau drīzāk Kubrikam, nekā Cietajam Villisam). Tikai nepadomājiet ko sliktu.

4. Scientists are saying the future is going to be far more futuristic than they originally predicted. (citāts no filmas)

5. Viskrutākais ir tas, kā Kelliju pašu šī filma PRIEN – divarpus stundas palido nebeidzamā kaifā, un, goda vārds, ir PAR ĪSU, gribas, lai tas nekad nebeigtos. Var citēt varoņus stundām; var krist no krēsla vairs nespējot novaldīt ellišķu rēkšanu. Ričards atgriežas pat “Donnie Darko” laikos, “kinozvaigžņu” izvēle neapšaubāmi nāk no viņa paša sarakstītā “Domino” scenārija, kuru pamanījās ar savu nopietnību sapurgāt lops Tonijs Skots, bet atmaksa bija salda, ai, kur salda.

7. Filmā OBLIGĀTI sekojiet ziņu virsrakstiem (es zinu, tas nav viegli).

8. Tādas filmas kā “The Host” un “Southland Tales” padara šo pasauli labāku un liek ticēt, ka kino vēl nav pavisam iebraucis pašatgremošanās grāvī. Šis te jums ir no manis – treilera vietā, faktiski pat labāk, nekā treileris.

in 2008 martcore says
afigkino+

Akira (1988, Kacuhiro Otomo)

Animē svētā totēma govs numur viens. Kā apgalvo adepti, īstais animē sākas tieši no šejienes – japāņu prettrieciens Disnejam, paši jeņķi par prettriecienu uzzināja tikai 13 gadus vēlāk, jo štatos šī animācijas filma uz lielajiem ekrāniem nokļuva 2001-jā gadā. Starp citu nākamgad būs arī parastā kinoadaptācija, kā runā, ar dekapriju galv.l.
Viss no šejienes, viss no šejienes… Tā ir estētika, kas parādās tik epizodiski, ka to nevar uztvert nopietni. Visvairāk hiperreālisma un antidisnejisma elementi atplaukst pašās beigās, kad rāda izmaiņas visuma struktūrā – un tieši tad ļoti gribas iegaudoties “kur gan jūs bijāt agrāk?”. Ar “Akiru” tā notiek. Paņemot atsevišķus fragmentus vai scēnas var bezgalīgi sajūsmināties. Paskatoties uz “Akiru” kā vienotu darbu – pardon, tas ir bezgaumības kalngals.

Visbiežāk filmā sastopamā epizode – bļāviens “uāāāāā”, iegrūstošs asfalts un lidojoši betona bluķi. Tas ir ekšens. Sākumā tas vēl turas uz motociklistu bandām un ātruma, jau pēc pirmās trešdaļas tas kopā ar “Akiras” mesidžu pazūd neticami daudzskaitlīgās “uāāāā” vaimanās – atkal uzspridzinājuši krematoriju. Tas, ka pasākuma dalībnieki attiecības mēdz noskaidrot tikai ar ūdeņraža bumbu palīdzību nekādas dividendes nenes, drīzāk vēl pamatīgāku jucekli un haosu. Un visa šī laime pārmīšus komplektā ar krutajām epizodēm, kurās Otano pamostas fantāzijas gars. Goda vārds, līdz šādam vinegretam pat Luks Besons nebija spējis aizdomāties.

Tādēļ secinājumi: “Akira” var viennozīmīgi kalpot par fundamentu mūsdienu japāņu animācijas estētikai un tehnoloģijām, un tikpat viennozīmīgi tā ir daudz draņķīgāks darbs par to pašu “Ghost In The Shell”, “My Neighbour Totoro”, “Spirited Away”, nemaz nerunājot par “Paprika”, un tālāk jau paši sauciet pēc atmiņas…

in 2008 martcore says
overrated

The Conformist (1970, Bernardo Bertoluči)

Vispār man nepatīk vārds “klasika”, tas ir tāds vārds, ar kuru var labi atrunāties no saviem spriedumiem, bet…šī patiešām ir klasika. “The Conformist” – tas ir monumentāls Bernardo Bertoluči – Vitorio Storaro vārdā nosaukts bluķis. Nezinu, kas īsti pirmais ieviesa apritē vārdu savienojumu “architecture & morality” (jā, tā saucas bandas OMD albums, bet nedomāju, ka viņi ir šīs idiomas autori) – “architecture, morality, sex & politics” varētu būt diezgan precīzs apzīmējums par personisko traģēdiju itāļu fašisma uzplaukuma laikā.

Es labāk vienkārši vienu piemēru. Bertoluči ļoti spēlē uz tēlu un dekorāciju kontrasta. Teiksim, jaunās politiskās organizācijas milzīgās telpas kontrastē ar Tritiņjana varoni un viņa soļiem tukšumā nevis tāpēc, lai parādītu, cik viņš ir mazs, bet lai pasvītrotu tā laika idejas varenību. Savukārt, varoņa tēvs atrodas psihiatriskajā klīnikā, kurā pacienti atpūšas it kā milzīgā grieķu amfiteātrī, un tās ir paralēles, kas tiek vilktas kaut kur dziļi apakšā sižetam. Šādu mājienu ir visai daudz, tādēļ arī pati filma ir ļoti daudzslāņaina.

in 2008 martcore says
klasika

Mad Detective (2007, Džonijs To, Ka-Fai Vajs)

Cik gan lielisks un kruts tomēr ir šis režisors! Stāsts par detektīvu, kura izmeklēšanas arsenālā ietilpst, piemēram, opcija “aprakt sevi dzīvu”; šaha etīdes ar pistolēm (visi mūžīgi vazājas apkārt ne ar savām); a par sižetu Peļevins varētu konkrēti griezt zobus. Mūsdienu klasika!

in 2008 martcore says
apmier.ņurd.+

Shoot ‘Em Up (2007, Maikls Deiviss)

It’s all about insane coolness DESU DESU DESU DESU DESU DESU DESU DESU DESU DESU

in 2008 martcore says
afigkino

Satan (2006, Kims Šapirons)

Nē, nosaukumam nav nekāda sakara ar svētkiem – tīra sagadīšanās. Kaujas uzdevums bija noskaidrot, kā izskatās ierindas Jauniešu Šausmu Filma Francijas ārēs. Ir skaidrs, ka amerikāņiem ir tur, nu, “Very Scary Movie”, mūsējie atkal ir iecienījuši “Zāģi”, bet krieviem to urbānās pastorāles, to bumers. Tāpēc arī paņēmu franču filmu, kas īpaši nav izgājusi eksportā, lai uzzinātu skaudro patiesību, kā tur ir pie Viņiem.

Pirmkārt jau komunikācija jaunatnes vidū izceļas ar tādu intensivitāti, ka mūsu pašu urlas Parīzes ielās var droši ietērpties Jehovas liecinieku uniformiņās un dalīt anekdošu krājumus trūkumcietējiem par velti. “Kur tu tik ilgi kavējies?”, viens draugs jautā otram maigi ievelkot pa tauri. Vispār ārkārtīgi populāra ir iedunkāšana, iepļaukāšana un iebukņīšana sarunas laikā – tā ir žestu valoda. Atliek tikai secināt, ka ilgi neredzēts draugs noteikti tiek sajūsmināti apsveikts ar spērienu pa olām. Otrkārt, vitalitāte izpaužas arī pārējās dzīves jomās. Dīvānā nevar apsēsties – tur ir jāielec ar astoņu metru garu ieskrējienu. Afrofrancūzis, kas vada automašīnu, liek atcerēties kādu senu EXEs recenziju, kur pie pirmās formulas stūres tika piesēdināts pilsonis Babuīns. Pilsētas lauku teritorijā pat āža draudzīga paraustīšana aiz bārdas beidzas ar noskaidrošanu, kuram kun-fu ir krutāks.

Sižets: bars ar jauniešiem sataisījuši sūdus diskotēkā (es nezinu, kā ar šādu uzvedību viņus ir iespējams nesataisīt) dodas relaksēties uz lauku mājām, kurās pārvaldnieks kā par nelaimi gatavojas sātaniskam rituālam ar vūdū elementiem (“lellei trūkst actiņas!” – galvenā frāze filmā). Pārvaldnieka lomā ir Vinsents Kasels, bez kura, kā zināms vispār nekas nenotiek, un atgādina viņš pustraku huzāru, pieskaņojoties arī pārējam psihopātu ciematam, kas izceļas kaut vai ar pilnīgi atprātotu Hariju P. Ja pirms tam jaunieši likās pilnīgi neadekvāti, tad Kasels viņus pārspēj četrkārtīgi. Jāsaka, ka pats sižets, lai cik naivi un aizkustinoši būtu uzkonstruēts, tur diezgan cieši pie rīkles, un atrodas pat vieta savām rozīnītēm, kuras citos “žanra” pārstāvjos nav ar prožektoriem sameklējamas. Tā, ka vienai reizei “Satan” ir pat ļoti okei, ticiet man.

in 2008 martcore says
otrreiz nesaņemtos

99 Francs (2007, Jans Kūnens)

Noskatījos kopā ar visu regresīvo pasauli. Populārākie argumenti: “nu, filma taču ir pavisam cits žanrs nekā grāmata” un “toties visi personāži – kā dzīvē!”, un vispār moderni un stilīgi līdz apdullumam.

A davai atmetīsim visu šo klišejisko figņu, un, kā saka dziedonis L.Fjodorovs,  “бритвой с пирса”.  Atmetīsim varoņa  titāniski sajūsminošo pašrefleksiju par “džeki, ja vien jūs zinātu, kāds es esmu sūds, bet jūs esat idioti, vot” -  tas jau vien bija pietiekams arguments, lai  pirms gulētiešanas grāmatu sarullētu, aptītu ar skoču un nolaistu podā. Ak jā, tur bija kaut kādas idejas, precīzāk izsakoties, ideju driskas  No filmas (cits žanrs, čuvaki!) ir izgrieztas arī tās. A huļe. Tā,  kas mums paliek? Paliek padomju studentu kopmītnes drāma uz ļoti apšaubāmu koksa piedzīvojumu fona (vizuāli tie sastāv no līdz neprātam aizdračītiem stereotipiem), no kuriem neizturami gribas vemt unisonā ar galveno personāžu. Pie tam drāma uz visa šī fona ir bezmaz vienīgais, kas spēj vēl kaut cik sasmīdināt. Finālā savus 99 frankus ir piemetis arī pats Jans Kūnens ar savu Šambalu, kurai ar grāmatu sakars ir maigi izsakoties visai attāls. Tfu.

Vēl, protams, nāk smiekli par personāžiem kā dzīvē. Tādi vidējie aritmētiskie iz Kūnena smadzenēm. Filma – murzilka.

in 2008 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Believers (2007, Daniels Mairiks)

Vārdsakot, par šo filmu zin tikai izredzētie, a skatās viņu pavisam pavisam izredzētie. Kā vēsta leģenda, šim pasākumam ir vislabākais fināls pasaules kinematogrāfā ever, taču tikai retais līdz tam tiek, jo griboties nošauties jau kaut kur apmēram ap vidu. Nedotrešs ārprātīgs. Tādēļ es noskatījos tīri verifikācijai. Citiem neiesaku, nē.

Par pašu filmu: toska zeļonaja. Tik mudaciskus aktierus ir meklējusi noteikti kaut kur speciāli apmācīta kāstinga brigāde, jo uz viņiem nevar ne padusmoties, ne arī par viņiem īsti pasmieties – vienkārši vizivajet razdražeņije, nu kaut kādas ļoti nepatīkamas izjūtas. Pāris vietās trešs jau uzzied brūniem ziediem: piemēram, tur ir moments, kad sektanti galveno varoni iespundē objektā, kuru viņi sauc par Reflection Room, un kas pārsteidzošā kārtā izrādās visparastākais stacijas tualetes kjubikls. Varonis skumji sēž uz poda, bet aiz durvīm tiek bīdīti aptuveni šādi teksti: “So you need to reflect and find your equilibrium before it’s too late…”. Un tas viss pilnīgā nopietnībā. Bet tā – pakārties var aiz garlaicības.

A par finālu – jā, labākais kādu esmu redzējis kinematogrāfā, true.

in 2008 martcore says
treškonteiners

Cypher (2002, Vinčenco Natali)

Ja galvenajā lomā būtu Kails Maklahlens vai Kianu Rīvss. Ja šo filmu būtu uzņēmis Stenlijs Kubriks, miers viņa p, vai arī…ē…Endrjū Nikols. Bet scenāriju būtu rakstījis Filips Diks vai Normens Spinrads. Vai no tā kaut kas īpaši mainītos? Nea. Nekas. Bet vēl mēs taču šeit izteikti skaidri redzam divas ļoti slavenas 1999.gada filmas. Nu redzam taču? Redzam. Konversija? Nea. Bet hanyways. Ļoti gribas iemaukt afigkino, kuru šī filma ir noteikti pelnījusi, bet ne-va-ru.

in 2008 martcore says
apmier.ņurd.++

Agents Secrets (2004, Frederiks Šēnderfers)

Vai arī, lūk, koklētājs Šēnderfers. Pirmkārt, viņš ir indie režisors, jo būt franču režisoram un nebūt indie ir galīgi zapadlo. Tāpēc viņš ir tāds anti-Besons, kas superefektu un siekalaino dialogu vietā izvēlas īstu vīru valodu un dinamiku (a kā Šēnderfers strādā ar saundtreku, oh, ne bīta pa labi vai pa kreisi!). Kopsummā ar to arī paņem – da kāda starpība cik novazāts vai nenovazāts ir sižets, ja ir aizraujoši skatīties tāpat!
Vinsent, Monika, bērni, es jums visu piedodu, “Irreversible” ir aizmirsts, nu un tādas lietas.

in 2008 martcore says
apmier.ņurd.