Jennifer’s Body (2009, Karīna Kusama)

Tagad beidzot ir skaidrs, kas šai filmai masveidā liek vienu un nulle zvaigznītes – tie ir puikas no amerikāņu vidusskolām! Jo sanācis taču ir tā, ka viņi gāja skatīties uz (patiesi!) satriecošo Meganu Foksu, a šī pati Megana Foksa viņus vispirms zamočī, un pēc tam vēl, šķiet, uzd…nu, vai arī nē. Toties grrrl power demonstrācija (a ko vēl varēja gaidīt no Diablo Kodijas, slava viņai, un “Girlfight”/”Aeon Flux” režisores Kusamas?!) ir šausmu filma nevis tādā klasiskā izpratnē, bet drīzāk tajā, kas ir tarantino/Rodrigesa “No krēslas līdz rītausmai” – Foksa spēlē ar dēmonu apsēstu galveno skolas skaistuli, vēl viņai ir draudzenīte Amanda Seifrīda ar brillēm, kuru visu laiku par solabiedreni māc kaut kādas nesaprotamas aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā – nu atnāk Foksa pie viņas ciemos, no mutes nezkāpēc litriem tek asinis, Seifrīda satraucas – vai ar tevi tiešām viss kārtībā, man liekas, ka nē, a Foksa viņai, ja tev liekas, ka nē, varbūt tev vajag parunāt ar skolas psihologu?! Un Seifrīda sāk domāt, nu jā, varbūt tiešām parunāt ar psihologu, taču laika ir maz un jāiet uz stundām.

Kino ir divas galvenās pamatdomas – pirmā ir par to, ka zēnu bullyings mācību iestādē ir annoying unilijs gavno, meitenes to neuztver nopietni, it sevišķi, ja var tuvējā mežā pārkost rīkli futbola komandas kapteinim (a pie momenta, kurā laimes gadījumā aiziet bojā emogots, mēs vispār rēcām kā tādi necilvēki). Otra – par meiteņu draudzību un solidaritāti arī tajos brīžos, kad vienai nākas otrajai skrāpēt ārā acis. Sagatavojam dažas porcijas ar asiņainām mērijām un priecājamies par saundtreku!

in 2009 martcore says
fun & witty!

Boy A (2007, Džons Kraulijs)

Par bērnībā izdarīto noziegumu kādus 15 gadus atsēdējušajam jaunietiem ir jāizdomā sev jauns vārds – parādoties Mančestras ielās ar iepriekšējo identitāti, var draudēt arī Linča tiesa. Pieņēmis sev vārdu Džeks Baridžs, viņš ļauj savam aizbildnim (labs britu aktieris Pīters Mallans) parādīt pasauli vēlreiz un iepazīstināt ar jaunumiem makdonalda ēdienkartē. No dažādiem laika plastiem sapīta filma, kas stāsta par to, ka vainas apziņa spēj sagrauzt pat tad, ja tev parādas labs darbs, draugi un mīļotā sieviete.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

Pola X (1999, Leo Karakss)

Spilgta pauerpointa prezentācija par to, kas notiek, ja režisors septiņus gadus naudas trūkuma dēļ iztiek bez filmēšanas, un beigās visu šo putru mēģina izgāzt vienā atsevišķā filmā – netrūkst daudz skaistu un apburošu Karaksam raksturīgo kadru, taču saturs skatītāju ieliek veļās mašīnas centrifūgā, lai pēc pilnīgas izžūšanas izlaistu caur gaļasmašīnu. Tādēļ arī par storiju, kas samērā līdzīgās daļās sastāv mo eksistenciālām mokām, incesta un nāves, nav iespējams pateikt neko vairāk, kā pateicu. Iespēja paskatīties uz nelaiķi Gijomu Depardjē.

in 2009 martcore says
otrreiz neiespējami

Away We Go (2009, Sems Mendess)

Sems Mendess ir uzņēmis “Pārmaiņu ceļu” reversā – stāsts par pāri, kas gaida ģimenes pieaugumu un vietu, kur apmesties, ir pasniegts ar Mendesam neparastu labestību un nepretenciozitāti. Dzīves īsti nepapluinītie trīsdesmitgadnieki Bārts un Verona (Krasinskis un Rūdolfa; no pazīstamiem aktieriem te ir tikai Megija Gilenhāle, kas sirgst ar bērnu ratiņu fobiju) dodas uz dažādām Amerikas pilsētām, kurās dzīvo viņu radi un draugi, lai nolemtu, kur tad īsti noenkurieties – visa filma sastāv no diezgan asprātīgiem un smieklīgiem vesandarsoniskiem dialogiem un scēnām, jo daugi un paziņas galīgi nav bez dīvainībām. Tiesa, kino iekšējā loģika arī nav visai saprotama – noskaidrojuši, ka Tuskonā dzīvojošie paziņas ir drusku aptaurēti, galvenie varoņi skumji dodas uz Monreālu, acīmredzamot uzskatot, ka iepriekšējā pilsētā visiem iedzīvotājiem nav ar galvu kārtībā. Tomēr jaunais Mendess ir laba nelielas terapijas deva tiem, kas ir nedaudz saguruši no “Pārmaiņu ceļa” varoņu pašiznīcinošās galvas dauzīšanas pret sienu.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

(500) Days Of Summer (2009, Marks Vebs)

Kino par hipsteriem ir uzņemts tādā ultraformā, ka nupat jau kļūst šķērmi un nelabi. Grūti nosaukt par romantisku tādu kino, kura priekšplānā tiek izvirzīts zināms idiotisms. Uz abiem galvenajiem varoņiem – Levitu un Dešanelu, protams, var skatīties bezgalīgi; viens tuso kanoniskajā vestītē, a meitene staigā apkārt tā, kā jaunieši laikam tagad staigā. tas ir, arī vestītē. Toties, kad viņi abi sāk rīkoties, nākas konstatēt, ka Zūijai ar katru filmu parādas aizvien pretīgākās un debīlākas rakstura iezīmes, ja agrāk mēs zviedzām par dīvaino indie iekšējo pasauli, tad tagad tā spēj iedzīt klasiskas šausmas – sākot ar galvenās varones paradumu kaut ko visu laiku iedūdoties pie sevis deģeneratīvā falsetā, beidzot ar drausmīgu karaoki. Levits šajā kroņa nou-hau viņu pat pārspēj, no sākuma nebalsī un alkohola ugārā aurojot mikrofonā “Here Comes Your Man”, pēc tam vēl drausmīgākā stadijā ķērcot “The Clash” kompozīciju “Train In Vain”, lai arī vispār tas ir haivei tu hell. Tēma “zēns mīl meiteni, meitene viņu nea, kas netraucē” tiek atrealizēts sekojošā veidā – tiklīdz Levits grib Dešanelai kaut ko nopietnu pateikt, viņa uzreiz par atbildi sāk stāstīt, ka Ringo Stārs ir viņas mīļākais bītls (kurš gan šaubījās!), šarojobījas pa hipsteru ierakstu veikaliem un apmeklē Neatkarīgo Franču, jbtv, Kino, lai paraudātu.

Vietām režisors dod mums kaut ko līdzīgu Ženē (kas arī pieder pie kanoniem), taču, kad pienāk laiks pateikt asprātību, viņš to pasaka ar hidrauliskā āmura izsmalcinātību. Divreiz pēc kārtas pajokot par pumu, pēc tam kaut kā brutāli sagruzīt labāko filmas joku par šefa rekomendāciju Levitam – filmas autori pietiekoši skaidri informē, ko viņi domā par šī kino mērķauditoriju. Lielākā Veba kļūda, šķiet, ir tajā, ka rādot kino par, hm, “subkultūras laifstailu”, acīmredzot, nevajag rādīt to, ko visi zin – teiksim, ja kāds no mums mēģinātu uzņemt baiopiku par Peksi, būtu stulbi 90 minūtes demonstrēt, kā Peksis dzer alu un atraugājas kamerā, daudz interesantāk būtu pavērot varoni, piemēram, pie rīta brokastu galda kopā ar vecākiem, utt. Tāpēc arī fināltēma ar filosofiskiem pārspriedumiem (arī kanons) par to, ka dzīves jēga ir tajā, ka tā pati saliks visu savās vietās, šķiet drusku banāla – tāpat kā viss pārējais kino, jāsaka. Filmā par Niku un Noru dzīves jēga bija žvačkā. Un tas bija simtreiz patiesāks un interesantāks novērojums.

in 2009 martcore says
apm. ņurd – -

Broken Embraces (2009, Pedro Almodovars)

Ar filmas “Volver” palīdzību pielicis punktu personiskajai krīzei, spāņu klasiķis šobrīd var atļauties publicēt ēterā savdabīgus rermiksus par to kino, ar kuru viņš sāka. Ja uz papīra “pārtrauktie apskāvieni” izskatās pēc drūmas un depresīvas traģēdijas, tad ekrānā filma ir viegla kā pūka, balansē vairāk uz smieklīgā un vieglprātīgā robežas, personības šizofrēniskā laušana galvenajam varonim mainot savu vārdu galu galā ir ne vairāk kā sitkoms starp pagātni un tagadni. Tāpat centrālā personāža vietā netalaidīgi prasās Bils Mjurejs, galvenās varones – Monika Beluči, ja reiz na to pošlo. Tiesa, nekas pasaulē nav ideāls, un šekspiriāde Almodovara filmogrāfijā pieņem tos apgriezienus, kad lielie un svarīgie radošie momenti jau ir aiz muguras, toties tagad var sacerēt ironiskas un labas slejas kādam kulturoloģiski populāram žurnālam.

in 2009 martcore says
apm. ņurd +

We Own The Night (2007, Džeimss Grejs)

Kino vēl no tiem laikiem, kad režisors Grejs izmisīgi centās kļūt par otru Mārtinu Skorsēzi, taču aizvien izrādījās, ka viņš nav spējīgs uz plašiem žestiem. Acīmredzot, ir kaut kāds iekšējo bremžu un barjeru faktors, kas erotiku ar Evu Mendesu pieļauj, taču kaut kādus plašus žestus kritiskajos momentos nē – lūk, es pēkšņi konstatēju, ka “nakts valdniekos” nekādas taču kulminācijas pa īstam nebija, pat galvenā varoņa tēva nāve tiek pasniegta tādā diezgan melodramatiski intīmā atmosfērā, ka pat labs aktieris Hoakins Fēnikss nepārliecina. Izšķirošajos brīžos vispār sākas kaut kāds amatierkino, pat fināls dūmojošajā pļavā vairāk velk uz “Likteņa līdumniekiem”, nevis kaut ko saprātīgu, kas būtu jārāda uz lielā ekrāna. Taču, ja iedotu šo ideju rokās tam pašam Skorsēzem vai Maiklam Mannam, man šķiet būtu dižs kino par to, kā cilvēks no kokaīna šņaucēja klubā negribēja kļūt par policistu, taču apstākļi piespieda.

in 2009 martcore says
apm. ņurd -

Johnny Mnemonic (1995, Roberts Longo)

Jaunibas dienu kiberpanka klasika par to, kā Kianu Rīvss kļuva par štata kiberērgli un virtuālo bruņinieku pēc diezgan neprātīga Viljama Gibsona scenārija. 2025.gads, pasaule sadalījusies divās daļās, karo apmēram forčans pret leprozoriju, Kianuška (kurš nezkāpēc atgādina nedaudz saplacinātu Švarcu) staigā ar galvā iekačātiem 80 gigabaitiem pornuhas. Visi viņu grib nosist, izņemot mākslinieciski augstvērtīgu delfīna instalāciju. Bez minētā delfīna pārējo aktieru fantasmagoriskais kolektīvs mums it kā izsaka slēptākās vēlmes: Aiss Tī ziņo, ka ir gatavs dzīvot kiberbrazerhūdā arī elektroniskā nākotnē, dziedošais atlēts Henrijs Rolinss nozaigo ar tetovējumiem un nobliež savu kārtējo firmas teļegu pret NWO, visus pārsit Dolfs Lundgrēns, par kuru sīkāk izstāstīt nav spēku. “Matricas” un “Cypher” (Vinčenco Natali tur ir story departmentā) vectētiņš pat pēc vairāk nekā divdesmit gadiem izskatās ņipri, un uz sižeta marasmātismu, alcheimeru un sklerozi atbild ar diezgan pārliecinošiem specefektiem. Labs kiberpanks, lai ko mums tur neteiktu.

in 2009 martcore says
nostalģ.ņurd

Antichrist (2009, Larss fon Trīrs)

Pirmajā reizē, kad es šo filmu skatījos – tā bija šausmu filma par cilvēku, kas savu uz prātā sajukšanas robežas esošo sievu atstāj nevis slimnīcā dzert tabletes, bet aizved nodarboties ar atklātu krūmu psihiatriju, kas beidzas principā tā, kā arī šādai krūmu psihiatrijai ir jābeidzas.
Otrajā reizē, kad es šo filmu skatījos, divu cilvēku vietā bija viens. Kas ar saprāta un racionalitātes palīdzību (kas izrādas ne mazāk stulbi, kā uz seksu vērsta psihopātija) cenšas izraut no sevis savu šausmīgo dabu.
Trešoreiz, kad es skatīšos, tur vairs nebūs neviena cilvēka. Tur būs tikai krauklis un lapsiņa, nožēla un ciešanas. Nodegusi zāle un aizsīcis strauts.

Bet, kad es šo filmu skatīšos ceturto reizi – nedomājiet, ka tur nebūs nekas.

in 2009 martcore says
afigkino +

Inglourious Basterds (2009, Kventins Tarantino)

Tēma, kurā ebreju specnazs Francijas mežos ar apaču metodēm noņem skalpus nacistu patruļām – tā ir tāda tēma “starp citu” un kontekstā izskatās ne mazāk bezjēdzīgi kā pārējais notiekošais. Kventina galvā domas un idejas virmo, taču, ak, nelaime, spuldzīte virs galvas tā arī neaizdegas, kamēr kino iet uz priekšu; ar tādiem pašiem panākumiem mēs varētu izdomāt ideju par to, kā divi zombiji strādā policijas iecirknī, un tālāk filmēt, kā pavisam normāls inspektors izmeklē pavisam normālu lietu, ik pa laikam epizodiski parādot, kā viens zombijs fonā raksta protokolu, bet otrs kaut ko rakņājas kompjūterā, un uz jebkuriem jautājumiem “a kāpēc tas viss?” mēs varēsim atbildēt, ka, redz kur, mums ir policisti-zombiji, ko jums vēl vajag? Aptuveni tāds pats sakars mērgļiem ir ar filmu par mērgļiem, ja neskaita to, ka pa īstam smieklīgi Tarantiniča filmā ir tās piecas reizes, kad šis pats vārds “mērgļi” tiek pieminēts, taču to visu mēs izgājām jau tajos laikos, kad Klūnijs stāstīja mācītājam par jobanajiem vampīriem.

Aptuveni tādā pašā garā tiek nesta sižeta otrā līnija, kurā ar sinefīlijas palīdzību tiek uzvarēts totalitārisms. Labi, tas nav nekāds grēks – Kventinam šī nebūt nav pirmā reize, kad viņš nespēj tikt galā ar filmas konkrēto vēstījumu, taču vismaz agrāk viņš katru savu izteicienu spēja nobeigt kā dialogu ar mironi, ellišķu šaušanu guļus stāvoklī no mašīnas kapota, adatas triecienu kokaīna sirdī. Nolādēts, Kventin! Agrāk brīdī, kad tu nespēji sakarīgi pabeigt huzāru anekdoti pie viesību galda, tu taču vienmēr fināla vietā varēji pēkšņi sadauzīt šampanieša pudeli pret grīdu un uzlēkt ar satriecošu dāmu uz galda, lai traukus plēšot dragātu tvistu! Ne tā?! Tad kā tu atrisini epizodi traktierī ar fašistu, kinozvaigzni un Bredu Pitu? Tu to atrisini kā džeks? Tu to atrisini kā memmesdēliņš.

Mēs te visu saprotam, Kventin, ka tavs kino ierindas kinoapmeklētājam ir pēdējā cerības bāka mēģinājumā kaut kā vismaz saskarties ar “mākslas kino” – jā, jā, tu esi glābējs tajos brīžos, kad cilvēks sāk pārdomāt, vai visi šie piektdienas vakari ar kārtējo “Es mīlu tevi, vecīt!” gadījumā bez naudas makā nesāk arīdzan laupīt daļu no veselā saprāta, kad pienācis laiks jau krietni specifiskiem jautājumiem, kurus uzdot sev. Tavu “Mērgļu” boksofisa nopelns nav tik daudz tava kino panākums, kā gan pārējā kino dramatiskais stulbums, kas čuvakus noved tādā stadijā, lai stilīgi skatītos absolūti bezstilīgu kino un sāktu Izdarīt Secinājumus! Okei, viņi vēl dziļdomīgi paklusē pie taviem sinefīlajiem jokiem par Pabstu, avīzē tāpat vēlāk uzrakstīs, kur prikols, a līdzdalībai ne vienmēr ir nepieciešama sapratne. Bet tu, laovaj, esi dzirdējis šos secinājumus vispār dzirdējis, nimada rips?! Man tā vien gribējās pa nakti aizlīst kā jūsu mērglim līdz kinoteātra afišai, lai uzpūstu tur grafiti “Satīra par Eiropas un ASV kinoindustrijas vērtībām no cilvēka, kas jums atnesa stāstu par pulksteni pakaļā”. Nē, es jau neiebilstu. Taču pie taviem “Rezervuāra suņiem” vispār tādi jautājumi kādreiz, bļa, pacēlās? Vot! Ej un skaties tagad acīs savam draugam Rodžeram Eiverijam, uzzini, ko viņš domā par Kingkonga lapiņu uz pieres – varbūt uzreiz tur vajadzēja uzzīmēt lillā p.?! Ja nu mēs tev piedotu.

Vispār jau Kventins ir malacis, viņš nes tautai gaismu un tt. A es personīgi jūtos pazaudējis pēdējo bezkaunīgo huligānu Holivudas industrijā, pēdējo bēdīgi slaveno mērgli.

in 2009 martcore says
apm. ņurd -

Ponyo On The Cliff (2008, Hajao Mijazaki)

Japāņu animācijas galvenā guru Mijazaki jaunais darbs (pēc sižeta – brīvs “Mazās nāriņas” pārfrāzējums) no iepriekšējiem atšķiras, galvenokārt, ar to, ka šoreiz tas jau ir pavisam konkrēti domāts bērniem, pie tam pašai mazākajai auditorijai. Teksta ir maz un tas ir pavisam vienkāršs, pavērsienu vietā te ir tāds kā nešnal džeografiks par zemūdens pasauli ar piecsimt sazīmētām zivīm un citiem jūras radījumiem, no jūras valgiem mazā piecgadīgā nāriņa sava drauga Sosukes namā iepazīstas ar šķinķa burvību un māca pārējiem mīlēt dabas katastrofu daili. Principā šī būtu vizuāli skaista animācija, kuru var aplūkot tāpat vien, taču tur ir vienkārši fantastiski labs desmit minūšu fināls, kurā viss, kas cilvēkiem ir jāzin arī pirmsskolas vecumā, tiek pateikts kādos piecos efektīvos vārdos.

in 2009 martcore says
apm. ņurd +

A Man Who Was Superman (2008, Žongs Jun-Čuls)

Vīrietis pamostas uz kāda no Tokijas daudzskaitlīgajiem trotuāriem, lai nekavējoties mestos palīdzēt tantiņai uzmest smagu saini pa kāpnēm. Pēc labā darba finalizēšanas nekavējoties tiek meklēts jauns palīdzības upuris – vīrietis neatceras savus pases datus, taču atceras, ka viņš ir Supermens, kura uzdevums ir palīdzēt pēc iespējas lielākam daudzumam pilsoņu, vēlas viņi to vai nē. Nelaime vien tā, ka visas superspējas varonim ir atņēmuši riebīgie ienaidnieki, iefiltrējot galvā kriptonīta gabalu. Supermena mājas Ziemeļpolā tikmēr neatgriezeniski iet bojā, globālā sasilšana kausē ledājus, projām dodas labie lāči ar vēl labākajiem pingvīniem. To visu viņš stāsta savai jaunatrastajai draudzenei no televīzijas, kura domā vai hipertimurieti nodot durkā uzreiz vai arī mazliet vēlāk.

Tipiskā japāņu šiza, kas no vēstījuma par cilvēku ar tendenci laist vējus bērnu pulciņa priekšā palēnām pievēršas ekoloģijas problemātikai, vēlāk pagriezīsies vēl par 180 grādiem. Beigās nākas konstatēt, ka filmas ideja ir pavisam laba, ja scenāriju pārrakstītu un iedotu rokās kādam no jaunajiem amerikāņu režisoriem, kurš savukārt pusi no kino pārfilmēt cilvēciskā formātā – būtu stabils hīts. Būtu, ja būtu.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos