Sparrow (2008, Džonijs To)

Žilete uz mēles. Four men pick pockets. A girl steals four hearts, kā saka redzējušie. Takeši Kitano ir tāda figņa, ka viņš, lūk, tur uzņem filmu “Dolls”, a nākamajā dienā iet vadīt populārdeģenerējošo visjapānas pārraidi “Takeši pils”, lūk, pēdējo gadu Honkongas režisors  No1 (da i ne tikai Honkongas, teiksim kā ir, visprikoļnākais action režisors šobrīd pasaulē) Džonijs To mēdz arī reizēm pārtraukumos starp saviem ekšengrāvējiem uzņemt komēdijas, kuras faktiski neviens nav redzējis, a kas ir redzējis, žāvājas un saka, ka figņa, bet visus interesē kas – kāda varētu būt kombinācija no tā visa kopā?!

To, kuram “Sparrow” ir bezmaz mūža filma (viņš to sāka uzņemt pirms laikam četriem gadiem, tad nobruka finansējums, a aktrise Kellija Lina visu to laiku nemainīja pričeni, lai tikai varētu dafilmēties) mīlestība ir katrā kadrā. Tie ir viens par otru skaistāki, galvenajā filmas scēnā ar lietussargiem jau vispār paliek pofig, par ko filma ir – tur skatīties un klausīties mūziku tikai. Ja agrāk Džonijs tur ārkārtīgi kruta citēja savus mīļākos režisorus, tipa Serdžio Leoni, tad tagad viņš citē pavisam savādāk, lai arī to pašu četru džeku anturāžā – sākums atsit bezmaz padomju 70-o gadu kino, turpinājums ir 80-o gadu franču komēdija, tikai tāda, kādu to uzņemtu, teiksim, Kim Ki Duks.

Gigantiska laimes sajūta paliek pēc šīs filmas, gigantiska.
Es, lūk, ilgi domāšu, kam atdot savu gada filmu, “Sparrow” vai “In Bruges”, es jau tagad nevaru izšķirties, nu varbūt vēl kāds hīts uzradīsies.

in 2008 martcore says
afigkino+

The Dark Knight (2008, Kristofers Nolans)

Nu tad beidzot es arī. Uzreiz – man patika, neskatoties uz visu, par ko jau tūkstošiem reižu. Džokers izspļauj citātu no Hanekes, lai skatītājs lieki nemocītos ar jautājumiem, no kurienes Nolans to visu ir izrāvis. A izrāvis viņš ir vārda tiešā nozīmē vētras ūdens glāzē, viņam visa filma turas uz panikas un haosa (un patiešām, Keins ir vienīgais, kurš kaut cik līmē filmu kopā, vairāk to nekas pat teorētiski nespēj saglābt), varoņi uzvedas kā aptrakuši kāmīši būrī, viņi uzvedas neloģiski – arī pārējiem motivācija ir Džokera līmenī (te Nolans sāk attaisnoties – indecent times, ach so). Uz nerva spiež, ka “tumžā bruņiniega” Gotema ir vairāk Ņujorka, nekā čikāgas dzīvais zārks, kas bija “betmenbeginzā”. “Dark Knight” ir traģēdija un drāma? Smiekli nāk. Šie personāži ir un paliek mehanizēti komiksu personāži ar burbuļiem no mutes, mēs visi labi zinam, ka nākamajā sīkbvēlā, ja vajadzēs, manu mīļo drostaliņu Megiju atspridzinās atpakaļ. Un visbeidzot pēdējā nagla krematorijas sienā – šī filma patiešām pārliecinās tīņus, ka viņi ir beidzot pietuvojušies “intelektuālajam kino”. Nu un dies’ ar viņiem.

Tiesa, kas ir tas ir – “Dark Knight” ir ļoti aizraujošs un oriģināls trilleris/action. Ar bezgala primitīviem paņēmieniem (tikko skatītājs izdomā aiziet patīrīt zobus, Nolans tušī nost gaismu – pārbaudīts!), taču vienmēr kaut kā nostrādājošiem. Triku ar diviem detonatoriem visi gribētu. Pēcgarša? Pēcgarša ir tāda, ka man likās – šeit visa ir pārāk daudz. Filma tur pie rīkles ar atmosfēras palīdzību, taču tieši šīs atmosfēras arī ir par daudz.

in 2008 martcore says
apm.ņurd

The Barbarian Invasions (2003, Denī Arkāns)

Jau krietni padzīvojušais un dzīvē iztrakojušais universitātes pasniedzējs Remī aizvada savas pēdējās dienas kādā Monreālas slimnīcā. Viņa merkantīlais dēls, Sebastjens, kurš jau lopiskā veidā ir pamanījies biržā kļūt par miljonāru, gādā, lai viņam dzīves nogalē būtu viss – atsevišķa palāta tukšā slimnīcas stāvā, vecie draugi un vecās mīļākās, kā arī smagās narkotikas, kas kaut nedaudz varētu remdēt viņa ciešanas. Naturāli, dēls vienkārši aizbrauc uz policijas iecirkni un noskaita tekstu: “Tā un tā, man tētis drīz mirs, vajag heroīnu, lūdzu, iesakiet labākos dīlerus!”. Tā papus tur zem vietējās narkomānes instruktāžas pīpē dūšīgi iekšā un atceras ar draugiem laikus, kad viņi vēl bija jauni un pilni ar idejām un ilūzijām.

Kanādiešu režisora Arkāna sīkvels 86-ā gada “The Decline Of The American Empire” savulaik savāca kaudzi ar balvām – uz filmas beigām ir aptuveni arī saprotams par ko, taču šis ir tas gadījums, kad scenārijs daudz vairāk piestāvētu, teiksim, lugai – vietām jau tur ir pilnīgi nesavaldāms brehtiānisms. Vislabāk filmu paskaidro šāds veco draugu dialogs, kurš man uzreiz ļoti iepatikās:

- We’ve been everything. Separatists, independantists, sovereignists, sovereignty-associationists.
- At first we were existentialists.We read Sartre and Camus. Then Fanon, we became anti-colonialists.
- We read Marcuse and became Marxists.
- Marxist-Leninists. Trotskyists.
- Maoists.
- After Solzhenitsyn we changed. We were structuralists. Situationists.
- Feminists. Deconstructionists.
- Is there an “ism” we haven’t worshipped.
- Cretinism.
- God no. Think of Guo Jing.
- Who was he?
- An archeologist with a skirt slit to the crotch. Even you remember. In the 70s, China opens up to the West. She comes on a cultural exchange. The university sends its trusty radical, me… I enter the dining room of her hotel. I spot her, and die. Beauty that could melt Emperor Qin’s 7000 terra cotta warriors. I order tea, we make small talk. I can see us doing Pekinese lotus.
- The Szechuan dragon.
- To make myself appear intresting, I dive in: “Your country has achieved so much. We’re so envious. Your Cultural Revolution is wonderful!” Her lovely black eyes glaze over. I’m mortified to realize that she’s thinking, “He’s either a CIA agent or the worst cretin in the West.”
- So much for the lotus and dragon.
- For two years she’d cleaned pigsties on a re-education farm. Father murdered, mother committed suicide. And some dumb French-Canadian who’s seen the films of Jean-Luc Godard and read Philippe Sollers says that the Chinese Cultural Revolution, is wonderful! Cretinism doesn’t sink any lower.

in 2008 martcore says
ne pārāk

Cruel Intentions (1999, Rodžers Kambls)

Lai cik tas savādi nebūtu, bet šādā tīneidžeru komēdijā (vai arī drāmā, viens pīpis) mēdz atrasties savi fascinējošie momenti, kurus citās, nopietnās filmās vispār ar uguni nesameklēt;. Lūk, epizode ar eskalatoru, a? Kruta tač! Un visi tādi jauni, jauni, grūti pat noticēt, ka aktieris Raians Filips nu jau pie Klinta Īstvuda filmējas, nevis plivinās uz populārā kultūras žurnāla “Bravo” atvēruma. Vispār, po mņe, tad “Cruel Intentions” liekas daudz foršāks par pārepisko “Titāniku”.

in 2008 martcore says
apm.ņurd.

Killing Zoe (1994, Rodžers Eiverijs)

Līdz šim mēs uzņēmām filmas par X paaudzi. Tagad X paaudze jau ir sākusi uzņemt filmas pati. Sens Tarantino draugs (vēl no Tās Videonomas laikiem), “Lubenes” un “Rezervuāra Suņu” scenāriju autors Eiverijs ienāk režisoru pulkā nevis kā cienījams “Oskara” laureāts smokingā ar tauriņu, bet gan kā 22 gadus vecs tīnis ar pirmo videokameru rokās, ar džinu nolietā t-kreklā un kokaīna sārtumu degungalā, neaizmirstot pie reizes ar kāju izspert durvis. Rodžers Eberts ilgi mocījās, kā lai definē neizskaidrojamās simpātijas pret šo Generation X paaudzes pionieri, kamēr beigās izkalkulēja: man patīk ne tik daudz pati filma, kā ļoti patīk šī džeka atieksme. Pilnīgi godīgs frīks, kuram nospļauties.

in 2008 martcore says
anarchy!

Henry Poole Is Here (2008, Marks Pelingtons)

Nopircis sev jaunu māju sev nepazīstamajā rajonā, nenoskaidrotas profesijas pārstāvis Henrijs Pūls, kas vairāk par visu vēlas palikt vienatnē, saskaras ar vēl nedzirdētām problēmām. Lūk, padzīvojusī kaimiņiene Esperansa ir atklājusi, ka mitruma plankums uz viņa mājas sienas patiesībā ir Jēzus seja, un vairs nav ne ar mietu nost dabūjama. Henrijam turklāt vēl ir citas problēmas – vietējā supermārketā pārdevēja uzsāk moralizējošas lekcijas par viņa iepirkumu ratiņu saturu, kas parasti sastāv no etilspirta koktēļiem™ kopsummā par 150 dolāriem. Pēc tam, kad uz sienas uzrodas neliela svēto asiņu straumīte, tantuki jau sāk vaļīt bariem, un misteram Pūlam koktēļu vietā veikalā jau nākas pirkt balinātāju. Filmas turpinājumā mēs redzēsim, kā mēmie sāk runāt, aklie – redzēt, kā arī dažus kadrus no populārzinātniski reliģiskās komiksu brošūras “Sargtornis”.

Filma, kura tik ļoti visiem patika šāgada Sandānsā, tiešām spēj apmulsināt pat degunradzi. Saprotiet mani pareizi, tas ir, lūk, naturāli, jūsu acu priekšā – Kristīgais Kino, bez kādas retušas.Uzņemts, šķiet, tajā pašā neiborhūdā, kur “You And Me And Everyone We Know”. Abstrahējoties no paša kristīgā mesidža (kurš tad to nezin), galvenais jautājums ir – kā gan attiekties pret šiem eksaltētajiem kaimiņiem, kuri no vienas pusi plivinās apkārt kā uzmācīgas uz sektantisma bāzes nojūgušās mušas (pie tam visi nezkāpēc izskatās pēc citplanētiešiem no tālā Aldebarana zvaigznāja), kas traucē tev gulēt, un no otras – nu, tur miers, laime, be good. Lūk, ar šādiem un vēl simts jautājumiem skatītājiem arī nākas saskarties. Jo patiešām tik atklātu kristīgo ideju un laifstaila propagandu (kura turklāt mierīgi iztiek bez masu pasākumiem baznīcā un histērijām!) es Parastajā Kino redzu pirmoreiz. Trīrs ar Noē droši vien dedzina savas DVD kopijas Trafalgāra laukumā, bet es visiem jums silti un no sirds iesaku šo filmu noskatīties.

in 2008 martcore says
b-good

Death Race (2008, Pols V.S. Andersons)

Nē, nē, Deivid Blein, nē. Kā pareizi runā cilvēki, šo Kormana filmas remeiku nekādā gadījumā nedrīkst skatīties uz datora monitora. Tāpat to nekādā gadījumā nedrīkst skatīties arī uz liel’ekrāna. Ir tkai viens veids, kā visu pareizi izdarīt – galvai vajag pievienot elektrodus, pa kuriem skaņa un attēls translēsies pa tiešo uz atbilstošajiem smadzeņu segmentiem, jo tikai tad mēs spēsim nonākt vienotā harmonijā ar žļerkstošajiem dranduļetiem, kuriem, liekas, pat motors nevis rūc, bet drausmīgā ātrumā visu laiku atkārto vārdu “fak”.

in 2008 martcore says
psc & akhui

Tell No One (2006, Gijoms Kanē)

Bērnu dakteris Aleksandrs un viņa dzīvesbiedre Margo, ar kuru Aleksandram ir mīlas romāns turpat vai no pusotra gada vecuma atpūšas divatā savās lauku mājās pie ezera. Margo aiziet peldēties, a tālāk jau otrā ezera krastā – kliedzieni, Saša iet palīgā glābt, pārpeld ezeru, taču izkāpjot krastā saņem triecienu pa galvu un bezsamaņā iegāžas atpakaļ ezerā. Policijai ir daudz jautājumu, taču Margo slepkavība tiek norakstīta uz sērijveida killera gaitām rajonā. Astoņus gadus pēc šiem notikumiem ezera krastā tajā pašā vietā tiek atrasti divi nošautu vīriešu līķi, bet Aleksandrs pa e-pastu saņem vēstuli no mirušās sievas. Pagātne atkal tiek izvilkta prožektoru gaismā.

Kanē rīcībā šeit patiesībā ir viss – ja tev, francūzim, ir nopirktas tiesības uz amerikāņu rakstnieka Kobena blokbasteru (amerikāņu blokbasteri-trilleri jau defaultā ir kaut kas ļoti kruts), tavā filmā skan dziesma “With Or Without You” un aiz tevis kā siena stāv franču kinokritika – tev nav par ko uztraukties. Lai arī filma, pateikšu kā ir, man likās kaut kā diezgan nejēdzīgi salipināta. Lūk, pie augstāk minētās rindkopas setingiem būtu jānoskatās pāris “X-files” vai vēl labāk “Twilight Zone” sērijas, un var tādu purgu sadzīt skatītājam virsu, ka tik turies! A te…galvenais varonis no policijas atkal slēpjas atkritumu konteinerā ar žurkiem, sižeta pavērsieni, pie kuriem matiem būtu jāsaceļas stāvus, tiek pasniegti ar noplātītu roku intonāciju “vot takaja tut u nas hujņa”, par postfinālu, pie kura tā vien gaidi, kad sāks griezt vaļā bajānu Rozenštrauhs, galva ir jāatrauj. Īstiem šermuļiem pār kauliem Kanē ir vai nu par jaunu, vai arī tiešām talanta nepietiek.

in 2008 martcore says
gribējās labāk

Manhunter (1986, Maikls Manns)

Maikls Manns ir cilvēks, kuram pēc idejas kinopasaulē pēdējos 10 gados būtu jāpilda Mārtina Skorsēzes funkcijas. Un viņš tās daļēji arī pilda, līdz pat tādiem sīkumiem, kā milzums ar “oskaru” nominācijām – un neviens režisoram vai filmai. Vēl nav pienācis laiks! Un kurš gan varēja zināt, ka 80-o gadu sākumā samērā draņķīgu teleseriālu (līdz pat “Miami Vice”) autors Manns duetā ar uz Holivudu atbraukušo samērā draņķīgu itāļu kinokomēdiju operatoru Danti Spinoti kopā kļūs par spēku, kas filmēs vienu no spēcīgākajiem un nozīmīgājiem kino pēdējās divās dekādēs! Kopā viņi ir – kā brāļi Koeni un Rodžers Dīkinss. Manns ar Spinoti – tie ir skati uz nakts pilsētas ugunīm, sarunas uz terases okeāna malā un nebeidzama intensivitāte katrā kadrā, katrā teikumā. Pēdējās trīs dienās mēs retrospektējām svarīgākos Maikla Manna darbības mirkļus, un tas bija neaizmirstams piedzīvojums.

“Manhunter” kļuva par pirmo filmu no Hanibāla Lektera triloģijas, iespējams, par pašu vitālāko no visām. Patiesībā, par seru Entoniju H. Lekteru ir “Jēru klusēšana” un “Hanibāls”, šī ir par psihotrono kauju starp Grehemu un Dollarhaidu klasiskā trillera izpratnē. Atmosfēra filmā – ap sirdi nepārtraukti ir ļoti neomulīgi, žanra akadēmismam pretojas pati Dollarhaida daba un Grehema vīzijas. Harisa cienītājiem šī filma, šķiet, patīk pat labāk nekā pārlieku lakoniskie jēri.

in 2008 martcore says
suspense!

The Last Of The Mohicans (1992, Maikls Manns)

Pavisam savādā kārtā šoreiz Maikls Manns nolēma atteikties no savas iecienītās urbānās vides un pārcelties pie mežonīgās dabas. “Pēdējā mohikāņa” sižetu, domāju, zin katrs sevi cienošs pēcskolas vecuma jaunietis. Čingačguks, Kora, Edvarda forts, franči, angļi, nelietīgie hūroņi, baltais cilvēks runā divās mēlēs. Tiesa, ir nedaudz dīvaina sajūta: labi pazīstamā bulgāra Goiko vietā sarunas ar teroristiem ved izcilais aktieris Daniels “Vanagacs” Dejs-Lūiss, kurš uz beigām jau naturāli pēc Mela Gibsona Drožsirža sāk izskatīties, taču kopumā mežonīgi pastorālā drāma ir teicami uzkonstruēta un atnesa Dantem “BAFTU” par mākslinieciski augstvērtīgām ziņām no rezervātiem.

in 2008 martcore says
apm.ņurd.

Heat (1995, Maikls Manns)

“Heat”, iespējams, ir filma ar visspēcīgāko aktieru sastāvu kinovēsturē, proti, tur pilnīgi pietiek ar scēnu, kuru pasaule gaidīja ļoti ilgus gadus – divi dramatiskie giganti, nesamierināmie krimināldrāmas ienaidnieki, Als Pačino un Roberts de Niro ir pirmo un vienīgo reizi redzami vienā kadrā. Viņi sēž kafejnīcā un sarunājas, ģeniāls gangsteris un ģeniāls policists, abi noguruši līdz nāvei no tā, ko viņi dara, abu ģimenes iet lupatās, abi grib, lai tas viss ātrāk beigtos – un neviens negrib atkāpties, vispār neuzskata to par iespējamu. Viņi jūt viens pret otru bezmaz radniecību, tā ir labā un ļaunā iņ-jaņa harmonija, bez kuras viņi nevar pastāvēt. Grandiozs, smalks, pārdomāts kino, kurā katra otrā un trešā plāna personāža liktenis šķiet tik ļoti aizkustinošs un svarīgs, tas ir gandrīz Kopolas “Krusttēvs”

Visapkārt uz Spinoti firmas zilās neona gaismas fona mirst draugi, pasaule vienkārši sašķīst un pārvēršas haosā, ārprātīgs ganfaits uz ielas pie bankas ar tanka kāpurķēdēm ārda atmosfēru, neapturamas atriebības alkas, kas ir vēl svarīgākas par mieru un mīlestību – un šie divi vīri pie kafijas tases runā par nenovēršamo. Kosmisks saundtreks: Viljams Orbits+Liza Džerārda+Mobijs. Trīsas skrien pār kauliem. Manna treidmārks.

in 2008 martcore says
afigkino

The Insider (1999, Maikls Manns)

Vēl viena filma ar Pačino, dokumentāls stāsts. Viss sākas ar to, ka no tabakas kompānijas padzītais viceprezidents vēlas pateikt TV raidījumā dažus nelaipnus vārdus par savu bosu, turpinas ar rotaļām pie konfidencialitātes līguma un iebiedēšanas mēģinājumu, beidzas ar kolosālu telekompānijas un tabakas koncerna konfrontāciju. “The Insider”, kas atrodas plaknē kaut kur starp “Thank You For Smoking” un “Michael Clayton” ilgst gandrīz trīs stundas, kas pat visādas juridiski procesuālās darbības dievinošajiem amerikāņiem liekas par daudz (pusfilmu cilvēki runā pa telefonu!), un ne pārāk labi ir izstrādāta Rasela Krova varoņa izaugsme (viņš pats tur nav vainīgs, viņš ir pat ļoti labs). Šī filma ir jāskatās tad, ja jums patīk kino kā kino.

in 2008 martcore says
plastil. epiks