Tropic Thunder (2008, Bens Stillers)

Amerikāņu specvienības Vjetnamā operācija: Tags Spīdmens (Stillers), četrdesmit astoņu ložu caururbts guļ zālē, pār viņu pārliecies bārdains nēģeris Kirks Lazaruss (Daunijs). Spīdmens: “Es tev tikai gribēju pateikt…ka tu esi man patiešām īsts draugs”. Šajā brīdī, kad citāts no filmas “Platoon” atmirdz Stillera bezgalīgi skumjajās acīs, viss aiziet mazliet ne tā – kadrā pēkšņi parādas britu režisors Demiens Kokbērns (Kūgans), kas apvaino abus scēnas dalībniekus patiesu emociju trūkumā, bet kamēr viņš pārdzīvo, gaisā pēkšņi uzlido visa filmai paredzētā pirotehnika, un, kas ir vispār visbēdīgākais – šajā brīdī nebija ieslēgta neviena kamera. Grandiozi episkais kino par Vjetnamas karu tagad atrodas uz kraha robežas, pavisam drīz jau mīlzīgā videokrānā mēs redzam vispār neiedomājamu Tomu “Saientkristu” Krūzu resna un ciniska ebreju producenta lomā, kura runātais visdrīzāk atgādina tādu naratīvu, it kā Ktulhu būtu iemācījies vēstīt savas domas konsekventi tikai ar angļu lamuvārdu palīdzību. Lai kaut cik mēģinātu saglābt projektu, režisors Kokbērns nolemj gluži vienkārši iemest visu varoņu kvintetu pavisam īstos Vjetnamas džungļos (vēl specvienībā ietilpst Džeks Bleks ar blondu “ezīti”, reperis Alpa Čīno un briļļains botāniķis, kuru spēlē Džejs Baručels), sakārt pie kokiem kameras un pamest savā vaļā – lai notiek, kas notikdams, vēlāk kaut ko samontēs tāpat. Notiek, protams, tas, ka minētajos džungļos atrodas pavisam īsts vjetnamiešu narkomafijas kontrolēts ciemats.

Bena Stillera vislielākais trumpis slēpjas viņa gēnos – pateicoties vecākiem, viņš jau no zīdaiņa vecuma atrodas Holivudas šovbiznesā, tādēļ, kad Bens sāk veidot skaudru satīru par industrijass dzīlēm – tā ir nepārprotami tēmā, joki gluži vienkārši nepazīst kompromisus, un jo vairāk tu zini, no kurienes nāk šis viss citātu lērums, jo grūtāk ir novaldīt neandertālieša cienīgu rēkšanu un nenolaistīt ar kolu priekšā sēdošā skatītāja muguru, jo “Tropu negaiss” vismaz mani vienkārši gāž no kājām. Sešrocīgi rakstītais scenārijs (noziedzīgais grupējums Stillers-Džastins Terū-Ītens Koens) nodarbojas ar divām lietām: pirmkārt, ļoti atjautīgi iztirzā turpat visus iespējamos hītus “par karu”, sākot ar “Apocalypse Now” un “Rembo”, beidzot ar “The Delta Force” un “Thin Red Line”, otrkārt, pasmejas par pavisam īstām Holivudas iekšējām lietām, kur savs teikums atrodas gan bērnu masveida adoptācijai, gan aktieru nespējai iziet no lomas, gan sarežģītajai Holivudas pāru kopdzīvei, kad tie 300 dienas gadā strādā uzņemšanas laukumā. Bez kokaīna rezervēm džungļos palikušais Bleks krietni azartiskāk par pārējiem cenšas iekarot narkociematu, par melnādaino pārkrāsotais Daunijs mēģina runāt kā īsts džeks no MTV redzētā Komptonas distrikta, ar ko ik pa laikam izbesī īsto afroamerikāni Alpu Čino, Stillers, saņemot no vietējā bērneļa salmu “Oskaru”, vispār aizmirst par visu pasaulē, savu kolēģu vārdus ieskaitot.

Piedevām, “Tropic Thunder” nav tāda nikna bradāšana pa Kalifornijas lepnuma svētumiem – tā ir nevainojama satīra ar pietiekoši pamatīgu devu pašironijas – ja reiz smejamies par visiem, tad par visiem, un politkorektuma apjomi kļūst skaidri brīdī, kad mēs pirmoreiz ieraugam vjetnamiešu divpadsmitgadīgo līderi ar marihuānas smēķi zobos. Pārāk “insaideriska”? Iespējams, taču toties savā ziņā tāpēc daudz patiesāka. Pēc šī kino nepaliek iespaids, ka nupat esi redzējis nežēlīgu kino tehnoloģiju atmaskošanu, paliek iespaids, ka visām profesijām ir savas smieklīgās puses – arī agronomiem, programmētājiem un viesnīcu administratoriem. Gudra, atjautīga un dēmoniski smieklīga filma.

in 2009 martcore says
afigkino

Wendy And Lucy (2008, Kellija Reikhardta)

Šāgada amerikāņu neatkarīgais kino bija pārņemts ar maksimālu pietuvinātību dzīvei – ja itāļu neorālisma pamatlicēji (de Sika, Viskonti, Roselīni) tomēr veidoja savus sižetus, no kuriem vienkārši izskauda klasiskās kino klišejas, tad amerikāņi īpaši vairs nepiepūlas pat ar tiem. Tas, kas notiek mums visapkārt, tomēr ir pietiekoši interesants.Zināmā mērā, ja seko līdzi līdzsvara teorijai kultūrās, tad šādu reālisma uzplaiksnījumu varētu norakstīt kā konfrontāciju ar šāgada pamatīgo komiksfilmu apjomu Holivudā, bet tā jau tikai man tāda ideja, lai arī “Chop Shop” un “Wendy And Lucy” - tas ir neapšaubāms trends un neapšaubāms vektors.

Vendija (satriecoši skaista un talantīga aktrise Mišela, ka es jums saku, Viljamsa) bez saulesbrillēm taču ar suni Lūsiju automobilī dodas uz Aļasku, lai strādātu tur zivjsaimniecības nozarē. Sākas ķibeles - kādā Oregonas mazpilsētā mašīna salūzt, un remonts maksā daudz vairāk, nekā ir makā, zobrati galvā sāk nepareizi griezties, Vendija neveiksmīgi mēģina nozagt savam sunim konservus no veikala un iekļūst nepatikšanās ar policiju, bet Lūsija vispār pazūd. Lūk, tā dažās stundās tev vairs nav ne māju, ne labākā drauga. Vispār es jau sen gribēju redzēt kino par to, kas notiek, ja cilvēkam pēkšņi kļūst nepieejama viņa ierastā un mīļotā automašīna. Šajā ziņā tas ir dramaturģiski ļoti spēcīgs darbs.

in 2008 martcore says
apm.ņurd+

The Band’s Visit (2007, Erans Kolirins)

Ārkārtīgi jauka un simpātiska izraēliešu indie “mazā filma”, kuru nepieņēma “Oskara” nominācijai par labāko ārzemju kino tikai tāpēc, ka filmā angļu valodas teksts ir lielāks par 50 % (godīgi sakot, pirmoreiz dzirdēju par tik savādu un muļķīgu nosacījumu). Aleksandrijas policijas orķestris ierodas muzicēt Izraēlā uz kārtējām kultūras dienām, taču sajauc pilsētas, kas atšķiras par vienu burtu – un nākas vienu dienu un vienu nakti pavadīt kaut kur Izraēlas provincē, kurā neatliek nekas cits, kā satusot ar vietējiem frīkiem. Filma nebūt nav par arābu un ebreju kultūrattiecībām (šis jautājums filmā tiek nejauši aizskārts tikai vienreiz, kad ebreju meitene stāsta par to, ka savā laikā reizēm uz pilsētas ielām nav bijis neviena cilvēka - pa teļļuku rādīja Omāru Šarifu, visi gāja ģībt), un tas arī nav tāds Kusturicas storijs. Tikpat labi Kolirina kino varētu būt par dāņu celtniekiem, piemēram, Beļģijā, kā jau vienmēr par garām palaistajām vai arī tieši nepalaistajām iespējām – filmas centrālais divu sekunžu kadrs ar vietējā ģenerāļa netveramu smaidu (visi teikumi, kur atrodas vārds “ģenerālis” tur ir šausmīgi smieklīgi) pamirkšķina ar aci “Happy GoLucky”.

in 2008 martcore says
apm.ņurd+

Slumdog Millionaire (2008, Denijs Boils)

Atčotam varētu dot konceptuālu nosaukumu “Vannas nozīme Denija Boila un Vila Smita filmās”, taču ko nu tur daudz. Boila kino mirdz kā FHM žurnāla vāks, ir episks kā kosmolaineris “Zvaigžņu karalis 12″, viņam te mierīgi sadzīvo Tadžmahals ar tehno un “Titāniks” ar konspirāciju teorijām par to, kas notiek intelektuālo šovu aizkulisēs, precīzāk, tualetes telpās. Tarsems Sings grauž nagus stūrītī – Denijs savu indiešu melodrāmu ir aranžējis ar tādu aizrautību, ka pretoties nav iespējams, skatītājs pie titriem apraudas – viņš taču tieši šādus titrus visu filmu bija gaidījis, un pat no atejas paceltā roka ar sažņaugto indiešu kinoaktiera foto liekas nevis treševijs joks, bet bezgala aizkustinošs moments (cits atčota konceptuālais nosaukums “Niršana atejā Denija Boila filmās kā postmodernisma pašcitāts”). Kruta, pipari, kruta, vajadzētu iedot Boilam “Oskaru” par saundtreku.

in 2008 martcore says
apm.ņurd+

Chop Shop (2007, Ramins Bahrani)

Pat nezinu, kā iesākt rakstīt par visu šo postneoreālismu. Alehandro ir mazs puika, kas Ņujorkas nabadzīgā piepilsētā (?!) cenšas nopelnīt kopā ar savu vecāko māsu naudu labākai dzīvei. Labāka dzīve – lietots furgons, kurā varētu dzīvot, braukāt un pārdot hamburgerus. Mazais Ale palīdz labot automašīnas servisā, māsa strādā sabiedriskās ēdināšanas iestādē pa dienu un vientuļās automašīnās ielas malā – pa vakariem, tikai to neviens nedrīkst zināt. Ir grūti šādi ar vārdiem izstāstīt, cik spēcīgu dramaturģiju tas veido – filma ir tīrs de Sika (mans mīļākais itāļu režisors), tie, kas ir redzējuši “Velosipēda zagli” un “Shoe-shine” noteikti sapratīs to labāk, nekā tie, kas nav. Ka runa jau nav par sociālajām problēmām, bet par sapņiem un izdzīvošanu, par gadiem, kurus var izdzēst rūsa uz furgona sienas.

Ir saprotams arī, kādēl krutākajam kinokritiķim R.Ebertam tā ir viena no gada filmām (tiesa, viņam vienīgajam) - Holivudai ik pa laikam nākas uzgāzt uz sakarsušajām galvām spaini ledusauksta ūdens, vienkārši šis ir tas gadījums.

in 2008 martcore says
ļ.labi

The Air I Breathe (2007, Džaiho Lī)

Džaiho Lī, lai arī noteikti ir paskatījies “Crash” un korejiešus stāsta sapiņķerēšanas vārdā, tomēr ir un paliek klipmeikers – cik labs, to lai katrs domā pats. No viņa dveš tāda pamatīga jaunības aizrautība, kačā muzoniņš, gonkas atkal, morboji. Galu galā šī viņam ir debijas filma (ar Bēkonu, jauko Džūliju Delpi, Vaiteikeru (uzvalkā ar kaklasaiti bez šaubām) un Endiju Garsiju), kas manuprāt viennozīmīgi ir atzīmējama ar treknu plusu, jo viss ir izdevies, trīs sižeta līnijās izstāstītais mesidžs ir skaidrs un nebūt ne muļķīgs. Kā jau jūs visi to noteikti zinat – kinorežisoram karjerā galvenā ir otrā filma, tāpēc ar nepacietību gaidīšu turpinājumu.

in 2008 martcore says
čoina

Let The Right One In (2008, Tomass Alfredsons)

Nu, lūk, es arī esmu atradis savu ziemassvētku kino – vai arī, precīzāk, tas ir atradis mani. Zviedru kinemotogrāfs raksta atbildes vēstuli “Drakulas svešajām asinīm” konkrēti un impērijai kopumā. Bērnu vampīrsāgu par patiesu uzticību, mīlestību un draudzību nevar noskatīties mierīgi – cilvēks visu laiku dīdas un ik pa brīdim grib pārtīt spožākos momentus atpakaļ, lai vēlreiz. Lūk, zābaciņi aizskrēja pa baseina virsmu, lūk, grandiozā epiizode ar desmit kaķiem (datorgrafika, nevis kuklačovs, bet vienalga bezmaz raudi no prieka), lūk, pilsoni vārdā Joke zāģē ārā no ledus, lūk, treniņi Morzes ābecē. Lūk, jauna izpratne frāzei “brokastis gultā”! Viss kopā vienā filmā, un ne mazākās treša pazīmes.

“Ielaid vienu labiņo” sastāv no režisora paša izdomātām, pārdomātām un bezgala oriģinālām epizodēm. Pat tie pāris fragmenti, kas mums atgādina 80-o vampīrfilmas vai amerikāņu-vilkačus-ņujorkā  – ir viena epizode, kurā pa radio diktors stāsta “un kā pavēstīja PSRS valsts galva Brežņevs…”, tīrs coupe de grace – Alfredsons dod mums mājienu “esmu kursā, džeki, viss kārtībā”. Martcore ir absolūti iemīlējies šajā kino, tā, lūk, čuvaki.

in 2008 martcore says
zsv afigkino+

Gomorra (2008, Mateo Garone)

“Gomorras” lielākais nopelns – īpašā pseidokumentālismā, uz kā fona filma izskatās pat daudz veiksmīgāks eksperiments par daudziem mockumentary pasākumiem. Lai arī – lūk, “This Is England” panākumu pamatā bija aptuveni līdzīga veiksmes formula. Tiesa, virsuzdevums parādīt Neapoles noziedzīgā rajona (tur visi ir kaut kāda statusa noziedznieki) neticami augsto slepkavību koeficientu nav attaisnojies – kino ir mierīgs stāsts par sadzīvi, un kā gan tu nodemonstrēsi ļaunumu, necilvēcību, morāles sabrukumu, ja tur tā dzīvo VISI. Esi čalis, uzvelc bruņuvesti un ej uz eksāmenu, kurā instruktors tev ielaidīs lodi no divdesmit metriem. Bikses sausas – pēc pieciem gadiem gaidam mūsu klubā! Kā jau te min, tāds “City Of God” vēl pietuvinātāks patiesībai.

in 2008 martcore says
apm.ņurd

Surveillance (2008, Dženifera Čembersa Linča)

Jā, ar ko gan meitiņa ir atsitusies tētukā, tas tiešām ir interesanti. Uzmanību, gatavību, starts - stieptie vienakorda trokšņi, metra “infernālais sitkomisms”, kādā ceturtajā minūtē viens no policistiem sajūsmā noelšas “sasodīti laba kafija”, “what the hell…”, ģimenes draugs Bils Pulmens. Sajūta kā atgriežoties mājās. Deivida roka ir jūtama kaut kur aiz kadra, tomēr galvenā atšķirība – ka Dženifera ir jaunāka un…tāda kā tuvāka tautai. Ja papuča filmas es skatos ar tādu Monas Lizas smaidu sejā, tad te jau ir atklāta zvaigāšana, krasāki pagriezieni, filmas varoņi pāršņaukušies kokaīnu auro “Violent Femmes” dziesmu, jūs saprotat, citā laikā un citā vietā tā nekad… Atcerēsimies kaut vai Katrīnu Bigelovu, ja reiz par to. Un tad pēkšņi viss beidzas.

Vietu, kurā Dženifera sāk jau darboties pilnīgi uz savu roku un ar savu naratīvu, un kad pēkšņi vairs nav smieklīgi nemaz, īsti pat nepamani – bet tevi jau ir DZELŽAINI PAŅĒMUŠI PIE RĪKLES, ritmam bīti minūtē paātrinās līdz ar adrenalīna pieplūdumu galvā. Draivs? Ne tas vārds. Un kā viņa ir izkārtojusi pēdējās pusstundas ekspozīciju, šķiet, vispār pa sekundēm, pēc tam jau sāc domāt, kā gan tu nosēdēji trīsdesmit minūtes pēc kārtas ar aizturētu elpu un nenomiri. Nē, ir jābeidz refleksēt par misteru Deividu L. Vienkārši mēģinu atcerēties, kad pēdējoreiz šajā žanrā kaut kas tik kruts (“Cube”?) ir redzēts un nespēju. Pavisam īsta asins smarža gaisā. Gada trilleris.

in 2008 martcore says
afigkino

Alpha Dog (2006, Niks Kasavītiss)

Filmas sākumā mums ekrānā rāda Brūsu Villisu ar investīciju maisiņiem zem acīm, kurš uz korespondenta jautājumu, vai viņa dēls ir dragdīleris, atbild sagurušā balsī “galvenais ģimenē ir audzināšana” un palūdz regresīvajai žurnālistikai izvākties no. Vēl filmā parādas Šarona Stouna, kas izskatās nedaudz labāk, taču uzreiz ir skaidrs, ka vazāšanās pa Holivudas paviljoniem pēc trīsdienu (nedēļu?!) viskautkā lietošanas var beigties ar, lūk, šadiem neprognozējamiem rezultātiem.

Tagad par pārējo. Ja uz pašas filmas postera zaigotu uzraksts “inspired by Arthur Doubouck”, neviens īpaši nebrīnītos. Mūsu jaunie varoņi (“redziet,kādi deģenerāti!”, sajūsmā sten buržuju prese) izskatās nevis pēc alfa suņiem,bet gan gamma infuzorijām tupelītēm ar elementiem no delta cērmēm. Bagāto dīkdieņu dzīve privātajos marihuānas dendrārijos vieš tikai vienu domu – jo ātrāk viņi viens otru apšaus (vai pārdozēs, tādiem daudz nevajag), jo labāk, tomēr režisors pavisam negaidīti mums mēģina ar urbi braukt acī, lai spiestu asariņu – nopietni, Džastinam Timberleikam dramatiskā, bļ, loma. Ko pēc tam vēl var vēlēties? Finālu, kurā superdragdīleris dodas uz Meksiku sevis un zudušā laika meklējumos? Par to man pat pasmieties nav spēka, atvainojiet.

in 2008 martcore says
iced shit

Adam’s Apples (2005, Anderss Tomass Jensens)

Dāņu supercenārists, ievērojams “Dogmas” darbinieks (Trīra “Atikraists” arī būs pēc viņa scen.) un vienkārši labs cilvēks sliktā vārda nozīmē Jensens, T.A. pats ir uzņēmis visai maz kino, taču par šo darbu ir saņēmis “Oskaru”. Asprātīgs stāsts, kurā nacists-skinheds sastop mācītāju, kas ir vēl divreiz nenormālāks par viņu, pārvēršas par spēli ar visai dīvainām alegorijām – dogmisti to mīl. Protams, veselības aizsardzības ministrija iesaka un brīdina. Ir arī specefekti powered by JC Superstar!

in 2008 martcore says
apm.ņurd

The Taking Of Pelham One Two Three (1974, Džosefs Serdžents)

Viens no iemesliem, kāpēc mīlēt 70-o gadu kino. Pat tad, kad tu skaties to trešo reizi, tas ir tāpat kā desmito reizi pārlasīt Agatas Kristi grāmatu – sen jau zini, kas ir slepkava, bet cik tas viss ir sasodīti labi uzrakstīts! “Pelhemas nolaupīšana”, stāsts par to, kā četri gangsteri Ņujorkā nolaupa metro vagonu (Tonijs Skots nākamgad jau bliež rimeiku, es pat nespēju iedomāties, kas tur būs) ir nevis traģikomēdija, bet gan komitraģēdija: tas sākas pilnīgi komiski ar jokiem par japāņiem, turpinas -  lūk, tur viens laupītājs stostas, otrs visu laiku šķauda, bet tikmēr jau pāris līķu guļ apkārtnē, pie tam pilnīgi nesmieklīgu, un metro vagons bez vadītāja bliež ar tūkstots kilometriem stundā un 14 pasažieriem pretī savai sienai. Bet tā – iesaku šo filmu no sirds un no rajona.

in 2008 martcore says
apm.ņurd++