The Hangover (2009, Tods Filipss)

..kā rezultātā vakarā, vai nu es aizvilku meiteni, vai nu meitene mani, nevis skatīties platformāta elli un vūdūefektus, bet gan uz galveno vasaras komēdiju, kurai latviskotais nosaukums tika brutāli pārtulkots eksistenciāli padrūmajās “Paģirās” (krieviski ir “Maļčišņik v Vegase”, feel the difference). Dižā filma par bezfilmu, kurā trīs draugi pēc vecpuišu ballītes Vegasā pamostas kompānijā ar vistu un tīģeri (iecienīais personāžs!) vannas istabā, pārvēršas mēģinājumā pagājušās nakts notikumus kaut cik salīmēt kopā.  Pasākuma balansēšana starp intelektuālo daļu, kas kinoteātros piejauc kolai viskiju, un neintelektuālo, kas viskijam – kolu, notiek tik mierīgi un nepiespiesti, ka pat nepiefiksē, kurā momentā jau sirsnīgi zviedz kopā ar pārējiem, tas ir tāds Vess Andersons proletariātam, piedevām par tēmu, kuru saprot ikviens, kas kaut reizi mūžā ir pielicies pamatīgās lupatās. Lieliski pavadīts vakars, vairāk pat neko piemetināt negribas. Ejiet visi, jums patiks!

in 2009 martcore says
apm. ņurd. ))

Drag Me To Hell (2009, Sems Reimi)

Reimi pēc 13 gadu ilgas klusēšanas atgriežas žanrā, kurā uztaisīja sev vārdu – klasiskajā šausmu filmā ar elli, dēmoniem un tumšo maģiju. Taču, ja “Evil Dead” sērija, kurā zombiji tika aplūkoti ar zināmu mīlestību (tagad tos jau atceries ar sentimentu, kā pasaulē savās gaitās aizklīdušus bērnus) un pasākums ierakstījās katra sevi cienoša “b-mūviju” antoloģijā, tad jaunais ir viss kas, taču ne trešs. Drīzāk pārjēdzienota klasika, tehnoloģijas arī paguvušas spert savu soli, taču visvairāk Sema līķu, gļotu un viepļu apvītajā daiļradē ir parādījusies ļoti inteliģenta dramaturģija, kas nav saistīta ar šausmu epizodēm (tur viss ir +/- pēc standartiem), bet pārējo anturāžu. Tiešām kruts kino, kurā smiekli nenāk nemaz, a vot skērī ir dafiga. Sasniegums.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.+

Johnny Mad Dog ( 2008, Žans-Stefans Sovērs)

Anonīmā Āfrikas valstī ūsains ģenerālis pie ugunskura formē armiju no aptuveni 13 gadus veciem melnādainiem pusaudžiem. Nakts laikā notiek iniciācija armijā, aizmirsti mammu-tēti, tagad šī ir tava vienīgā ģimene, noskandē trīs lozungus, visi piekačājas ar ultrajaudīgām sintētiskajām narkotikām, kā pēdējo atvadu salūtu ģenerālis nodod pa visiem automāta kārtu ar viltīgi pārmainītām tukšām patronām – redziet, džeki, lodes jūs neķer. Tāpēc, ka jūsu pusē ir taisnība. Uz priekšu, par brīvību un nāvi! Un neprātīgais bērnu krusta karš sākas.

Manis ilgi gaidītā un beidzot sagaidītā režisora Sovēra (kas parastajā dzīvē vispār jau ir Gaspara Noē operatora asistents, prikiņte, a?!) debijas filma ir pavisam svaigs trieciens kinojomā: no vienas puses tas ir tīrs franču neoradikālisma vilnis un Dimona “Flandrija”, no otras, liekas, ka to visu ir filmējis Tonijs Skots. Katrs kadrs te dveš ar šausmas iedzenošu ekspresiju un draivu, ieroču šāvieni tricina skaļruņus, savstarpējā komunikācija tikai dzīvnieciskos izkliedzienos, ārthauss ar bojeviku paceļ filmu aiz varmācības kalngaliem; par pēdējo varu pateikt tikai to, ka “Mehāniskais apelsīns” ar savu “ultraviolence” dodas atpūsties uz neatgriešanos jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Mazgadīgais grupējums ar ārprātīgu šturmu ieņem ciematus, televīzijas ēku, tiltu un prezidenta pili – nekādu pretinieku, protams, nav (viena no klasiskajām neoradikāļu fiškām), taču tas netraucē tos nepārtraukti atrast un noslaktēt, ielas pludo no politiski neuzticamo bērnu un pensionāru asinīm. Pie tam viens no mazās armijas locekļiem staigā apkārt ar kaut kur atrastiem dekoratīviem fejas spārniem, cits ietērpies kara trofejas statusā konfiscētā līgavas kleitā, vienam pār pleciem ir pārmesta dzīva, taču samērā klusa cūka, vēl kāds ir bruņojies ar monstrozu kasešu magnetafonu, no kura skan hip-hops. Žēl, būtu tur “Prodigy”, būtu pielikts pēdējais punkts.

No vienas puses skaidrs, ka Sovēram absoūta pamatfunkcija ir nevis lasīt militāras vai pacifistiskas morāles un meklēt jēgas, bet vienkārši izbliezt skatītājam visas smadzenes – man bija sajūta kā cilvēkam, kas apēdis reivā nepareizo marku ar sekojošo bedtripu: visapkārt murgi, taču bīts neapstājas un process tāpat.
Tomēr neskatoties uz visu absurditāti, paliek spēcīga pēcgarša, ka visa šī eksplozija “Manderlejas” divu nosacīto afroamerikāņu cilšu starpā, ir arī bezmaz visadekvātākā ilustrācija tam, kas notiek reālajā Āfrikā.

in 2009 martcore says
afigkino -

Do The Right Thing (1989, Spaiks Lī)

Amerikāņu mazpilsētas kvartālā mums šovakar kultūrklešs un dzīvnieku diskotēka – savā starpā sačupojušies visu iespējamie nāciju pārstāvji, no kuriem visneērtāk jūtas melnādainas brālis. Spriediet paši: itāļiem ir sava kafejnīca ar beisbola spēlētāju spēlētāju portretiem pie sienas un picas, ķīnieši iebarikādējušies savā mikroveikaliņā un dempingo ar belašiem, to, ar ko nodarbojas pagaidām vēl neaptetovētie latinosi, neviens nezin vai arī baidās ieminēties. Ko darīt melnajam brālim? Vecāko paaudzi pārstāv romantisks žūpa, jaunāko – bastards un zemākā zvana menedžeris tajā pašā picērijā, kurš varonīgi piegādā sešreiz dienā picas tiem, kam slinkums pacelt pakaļu no krēsla vai seju no salātiņiem. Ne vienmēr izdodas, taču reizēm izdodas. Kā precīzi piezīmē aprindās, filma ir par to, kā radās hiphops.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Murder By Death (1976, Roberts Mūrs)

Diža un klasiska parodija par detektīvžanru, kuru savulaik sacerējis viens no labākajiem scenāristiem pasaulē Nīls Saimons. Ekscentriskais bagātnieks Laionels Tveins (Trūmens Kapote savā vienīgajā kinolomā!) savā drūmajā un gotiskajā pusnakts villā, kas ir apgādāta ar īpašiem specefektiem, uzaicina piecus slavenus detektīvus ar saviem asistentiem (mēs te redzam kariķētas versijas par Erkilu Puaro, mis Mārplu, Semu Speidu, Čārliju Čenu) ar nekad nemirstīgo uzdevumu – pusnaktī ēdamistabā kāds mirs, slepkava ir jūsu vidū, tam, kurš atklās noziegumu, prēmija miljons dolāru apjomā. Un sākas. Pa tumsu un lietu atkūlušies detektīvi ar nelielu izbrīnu konstatē, ka saimnieks kaut kur pazudis, bet viss apkalpojošais personāls – tikai akls sulainis un kurlmēma virēja (ar šo abu attiecībām jau tā pietiktu atsevišķai filmai), greizsirdīgie pēddziņi tik vien domā, kā indīgāk viens otram iekost, gegu vienkārši kilogramiem, bezgala smieklīgi (un arī bailīgi!) ir visa kino garumā.

in 2009 martcore says
afigkino

Frequency (2000, Gregorijs Hoblits)

Virs Bruklinas tilta naktīs plosās nezināmas izcelsmes krāšņa ziemeļblāzma, Ņujorkas policistu Džonu Salivanu (Kavīzels) ir Pametusi Meitene, un tāpēc viņš Dzer. Vienā no alkaunautikas ceļojumiem Džons klasiskā veidā sentimentāli aplūko sava tēva Frenka Salivana (Kveids), kas pirms 30 gadiem bija leģendārs pilsētas ugunsdzēsējs-varonis, darba aparatūru, tobiš pažarnieku stacionāro lampu radio, un par pamatīgu izbrīnu ķīmiski apmiglotajam saprātam otrā galā pēkšņi kāds atbild. Pēc visai neliela brīža tiek konstatēts, ka ēterā figurē viņa paša fāteris-ugunsdzēsējs, tādēļ ir radīti visi priekšnoteikumi metafiziskam trillerim, kurā būs kolektīvi sviestaini ekskursi pagātnē, glābšanās no liktenīgā ugunsgrēka, kolektīva sērijveida medmāsiņu killera tvarstīšana un daudz, daudz beisbola. Kā jau parasti, visjaukāk šajā filmā jūtas Džona Salivana tumšādainais policijas šefs, kuram uz to visu nākas noskatīties un to visu noklausīties. Ak, jā, vēl tur atrodas Maikls Kera desmit gadu vecumā.

in 2009 martcore says
apm. ņurd -

Wag The Dog (1997, Barijs Levinsons)

Plaši populārzinātniskais Barija Levinsona farss par asti, kas vicina suni, precīzāk, par mēdiju spēku politikā – neparasti pravietiska filma, kurā “neeksistējošais karš teleekrānos ar reklāmas pauzēm” kļūst par tik  ikdienišķu parādību, ka pretējā politiskā spēka pārstāvjiem vairs atliek tikai noplātīt mutes un aizvērt rokas. Fonā skan dziesma par veco, labo kurpi. The whole thing is a fucking fraud, and yet it’s 100 percent real!

in 2009 martcore says
modernā klasika

American Psycho (2000, Mērija Harona)

Reizi trešo pārskatoties filmu pēc B.Ī.Ellisa leģendārās un ļoti svarīgās grāmatas tā arī nepamet sajūta, ka pat neskatoties uz visiem Kristiana Beila dramatiskajiem pūliņiem (šķiet, tomēr labākā loma viņa karjerā), viņa neprāts ir tikpat ķīmisks, cik ķīmiska ir vide, kas to ir radījusi. Pasaulē, kurā restorānu nosaukumi un kreklu prečuzīmes sajaucas vienā putrā ar cilvēku vārdiem un sejām, arī kino autoram neatrodas zem šī spiediena vietas, kur pateikt savu vārdu – tomēr vēl labāk ekranizēt šo Ellisa darbu laikam gluži vienkārši nav iespējams. Galvenā filmas ironija un arīdzan galvenā kvalitāte, šķiet, ir tur, ka visu pārējo zvaigžņu plejādes vietā (Leto, Defo, Vizerspūna, Seviņjī) varēja arī atrasties pavisam citi cilvēki, un mēs to pat nepamanītu – viņi arī visi ir vienādi. Tiem, kas nav lasījuši “Amerikāņu psihopātu”, izdariet vismaz kaut ko pasaules labā un noskatieties, kā arī pēc tam neaizmirstiet atdot nomā videokasetes.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

Skellig (2009, Anabela Jankela)

13-gadīgais Maiks nupat ar vecākiem (Džons Simms, Kellija Makdonalda) , kas gaida ģimenes pieaugumu, ir pārvācies no dzīvokļa uz diezgan sagrabējušu savrupmāju, kuras bēniņus masveidā apdzīvo zirnekļi, vaboles un pat krauklis. Maiks ir parasts sava vecuma puika, peldēšanas stundās baidās nolēkt no tramplīna, toties ir labsirdīgs un labprāt palīdz veciem cilvēkiem. Tādēļ atrodot piemājas šķūnī pusparalizētu un ļoti savādu bomzi (Tims Rots) viņš cenšas palīdzēt viņam kā spēj – no tētuka krājumiem piegādā nūdeles, tumšo alu un aspirīnu. Šajās labdarības akcijās viņam piebiedrojas arī satiktā kaimiņu meitene Mina, kura skolā neiet, taču nezkāpēc ir vareni gudra. Kad pasaulē nāk Maikla mazā māsiņa, noskaidrojas, ka viņai ir pārāk vāja sirds, lai izdzīvotu, tāpēc ģimenē sākas diezgan melnas dienas – taču turpat vai pārkaļķojušais vīrs bez noteiktas dzīvesvietas izrādās ir apveltīts ar visai nevājām psihofizioloģiskām spējām.

Deivida Almonda bestsellers “Skelligs” ir viena no pēdējo dekāžu galvenajām britu bērnu grāmatām; ja tic aculieciniekiem, tad 1998.gadā britu jaunatne vispār bija sadalījusies divās daļās, no kurām viena fanoja par Poteru un “Noslēpumu kambari”, otra – par “Skelligu”. Šajā konfrontācījā, šķiet, ne pēdējo lomu ir nospēlējusi reliģiskā audzināšana un tradicionālisms, jo Almonda grāmata, kā reizi, ir daudz tuvāka tieši kristīgajai pasaulei. Kas attiecas uz pašu fuilmu, tad viss ir diezgan perfekti nospēlēts un nofilmēts, ļoti pārliecinoši ir Simms ar Rotu, tā, ka iesaku, man ļoti patika.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

Crank: High Voltage (2009, Marks Neveldains, Braians Teilors)

Epopeja par nemirstīgo tēmu “Fuck you, Chelios” iegājusi pakāpē, kad sāk atgādināt vodeviļu un atkailināto miesu daudzums pārsniedz jau jebkurus saprāta apmērus. Gaļas kombināts kolektīvi ar lopkautuvi numur sešsmit sešdesmit seši, šķiet, pārāk uzkrītoši jau cenšas mūs sasmīdināt, tajā pašā laikā bezmaz izjūti nostalģiju pēc uzraksta uz Čeliosa pieres “cunt”. Atgremo pirmo “Adrenalīnu”? Atgremo, bet būtu melīgi teikt, ka tas nepatīk. Ja pasākumam iznāks vēl trešā daļa, tad galvenais varonis kustēsies uz priekšu uzlādējoties nevis no adrenalīna vai elektrības, bet no masu pornuhas gengbengiem visu 90 minūšu garumā, jo tālāk vairs nav kur.

in 2009 martcore says
myaso

Star Trek (2009, Dž.Dž. Abramss)

Starъ Trekъ, apbrīnojamais stāsts par draudzību starp vīriešiem pieguļošās neilona maikās, par patiesu mīlestību un seksu ar zaļādainu sievietui, par modernu reivu kosmosa dzīlēs. Par vecāku un bērnu attiecībām laikā un telpā, par automašīnu nelikumīgu aizdzīšanu, par to, kā sarkanā matērija rada melnos caurumus. Par Vinonu Raideri 50 gadu vecumā, par kuģi “enterpraiz”, kas šauj ar fāzeriem, kad enerģija vairogos nokrītas par 20 procentiem. Lūk, jums, apburošais savā idiotismā un neatvairāmais savos specefektos, kur gribas uzreiz papildporciju un vēl ar bubertu, kompotu un zemeņu pīrāgu – Dž.Dž. Abramsa Starъ Trekъ.

in 2009 martcore says
epic

Earth (2007, Alisters Fosergils, Marks Linfīlds)

Dokumentālā filma par mūsu planētas dabu, putniem, zivīm, zvēriem un klimatu, kur ir daudz vairāk satriecoši estētiskās, nekā populārzinātniskās sastāvdaļas. Brūnumainajiem tropu putniem ēdamā ir tik pietiekami, ka viņi par to var neuztraukties un tā vietā nodarbojas ar dizainu un horeogrāfiju; ziloņi, vairāku mēnešu laikā tikuši cauri Kalahari pie ūdens taurē un plunčājas ar tādu azartu it kā atrastos Kapri kūrortā; lielā baltā haizivs uztaisa megapirueti bezmaz pāris metru augstumā virs ūdens; polārlāčiem klājas bēdīgi, jo aizvien mazāk paliek ledus, kur medīt. Izstāstīts viss saprotami pat trīsgadīgam bērnam, kuri varētu arī būt teicama auditorija.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.++