The Happening (2008, M.Naits Šjalamans)

“Hello. My name is Elliot Moore. I’m just going to talk in a very positive manner, giving off good vibes. We’re just here to use the bathroom, and we’re just going to leave. I hope that’s okay.” (no Eliota Mūra sarunas ar gumijkoku)

Šjalamans nekad nemainīsies. Pat tad, ja viņš ir izgudrojis vairāk nekā perfektu setingu, beigās iznāk kaut kas tāds, pie kā estēti var raudāt zaļas krokodila asaras. Lūk, jums Neapoles salāti ar gaišzilajām palermo garnelēm – kartupeļi sagriezti kubiciņos, burkāni – ripiņās, pašas garneles – stingri numurētas ar veterinārā dienesta zīmogiem. Aina ar pašnāvnieku pistoli ir ģeniāla, labākā redzētā aina šogad, taču tūlīt pat var sekot arī jau minētā saruna ar gumijkoku. Nē, saprotiet pareizi, “The Happening” ir lielisks un teicams trilleris, taču tas pazūd kaut kur aiz visām šīm nesaprātīgajām detaļām. Un šeit ir, ir lieliskā metafiziskā sajūta par “death is everywhere” (konkrēti – death is in the air), kura piemīt ārkārtīgi, ārkārtīgi retiem žanra paraugiem tipa “Silent Hill”, tas ir ģeniāli. No statnēm krītošie strādnieki un Vālbergs ar savu Homēra Simpsona sejas izteiksmi, un Zoja Kosmodemjanska-Dešanela, un sieviete no StīvenaKinga grāmatām, un radio, kuru uz mirkli ieslēdzot, supraiz-surpraiz, uzreiz dzirdam visu svarīgāko, viss, varam iet tālāk. Jomajo. A kā varētu būt…

in 2008 martcore says
apm.ņurd.+

Be Kind Rewind (2008, Mišels Gondrijs)

Džeka Bleka konfrontācija ar Gondriju rada savdabīgu efektu – vienā brīdī mēs skatāmies “Zvaigžņu karus”, nākamajā – “Sirdsmīļo Moniku”. Šādā disonansē arī paiet visa filma, kurā magnetizētais Bleks izdzēš visu Mosa Defa (viņš atkal ir kaut kāds truls koka gabals) videonomas kasešu saturu, tādēļ abi divi ar videokameru nolemj pārfilmēt klasiku no jauna, gan “Ghostbusters”, gan “Rush Hour”, utt. Parāda mums diemžēl tikai filmēšanas procesu nevis pašus rezultātus. Vēl filmā ir diezgan inčīgs duelis Mia Farrova vs Sigurnija Vīvere. Bet vispār – ne pārāk.

in 2008 martcore says
ar alu pavilks

Slither (2006, Džeimss Ganns)

Uzzinot par svarīgo faktu, ka cilvēkveidīgā būtne Džeimss Ganns bez “Dawn Of The Dead 2″ scenārija sarakstīšanas vēl piedevām ir ievērojams ārkārtīgi cienījamās “Troma Studios” darbinieks, tā arī visu laiku gaidi, kad aiz stūra parādīsies levitējošas smadzenes vai vismaz divmetrīgs runājošs dzimumloceklis. A nē – Ganns, iedvesmojoties galvenokārt no Kronenberga debijas filmas “Shivers” un Edgara Raita “Shawn Of The Dead”, kruķī melni melnu zombijkomēdiju, kas dzirkstī ar citātiem un draivu. Pie tam Kronenbergs šeit prevalē (līdz pat vairākiem tiešiem citātiem), tāpēc bailīgi ir pat tajās vietās, kur ir ļoti jāsmejas. Nē, vecie paņēmieni darbojas – ir patiešām bailīgi. Pat neskatoties uz to, ka galvenajā lomā ir “Firefly” kosmosa kuģa kapteinis Natans Filions (kā viņš te ir iekūlies?!), kurš vistraģiskākajos brīžos atplaukst savā neatvairāmajā kosmosa vilka smaidā. Ļoti uzpērk. Patīk fliki par zombijiem un Gaļu – uz priekšu, droša izvēle.

Where is the Mr. Pibb? I told your secretary to pack Mr. Pibb. It’s the only Coke I like. Goddamn Brenda exploding like a water balloon, worms driving my friends around like they’re goddamn skin-cars, people are spitting acid at me, turning you into cottage cheese, and now there’s no fucking goddamn Mr. Pibb?

in 2008 martcore says
prien

Kung Fu Panda (2008, Marks Osborns, Džons Stīvensons)

A kunfu panda ir ļoti foršs pasākums. Panda ir vareni pandīga, kunfu ir vareni kunfuīgs, galvenais meistars – mogvajs no “gremliniem”. Tīģeriene ir cēla, čūska ir eleganta, mērkaķis ar dzērvi – filozofiski, bet tam mazajam kukainim vispār jāstrādā gestapo. Galvenais sliktais ir šausmīgi galveni slikts. Un ekšens ir sasodīti ekšenīgs. Un bildīte – baigi, baigi bildīga. Turpiniet paši.

in 2008 martcore says
apm.ņurd.+

Sex And The City (2008, Maikls Patriks Kings)

Dāmas un kungi, hip hip urā – mani apsveikumi, beidzot šā gada kino deģerācija ir iegājusi savā absolūtā slavas zenītā! Ja mesidžs līdz ar četru pārnadžu dzimtas pārstāvju vecumu sāka nelabi iepūt jau paša seriāla procesā, tad tagad viss ir radikalizējies līdz ārprātam. Burtiski citēju kādu kinokritiķi: “Ja seriāla sākumā tās bija trīsdesmitgadnieces, kuras uzvedās kā tīņu skuķi ar mērķi papriecāties par dzīvi, tad tagad tās ir piecdesmitgadnieces, kuru vienīgais mērķis ir apprecēties ar jauneklīgu “papiku” un pēc iespējas ātrāk sadzemdēt bērnus, lai neaizmūk”. Tas ir nožēlojami. Nožēlojami. Kāds sekss? Kāds vēl tur sitī?

Iedomājieties seriāla “24 stundas” pilno versiju: Kīfers Sazerlends noplukuša kultūras nama otrajā stāva danco ar dāmām pasākumā “Vakars tiem, kam pāri piecdesmit”, un lēnās grīļošanās laikā čukst ausī, kā viņš reiz ir bijis speciālais pretterorisma aģents. Lai arī tas vēl ir optimistisks scenārijs.

in 2008 martcore says
klīnika

Showgirls (1995, Pols Verhūvens)

Leģendārais supermanifests, kas sagrāva monumentālo režisoru Polu Verhūvenu. Vispār blokbasteru jomā par kombināciju Verhūvens + Džo Esterhāzs, pēc kuriem šobrīd visi mācās, kā ir jātaisa blokbasteri, iespējams, krutāks ir tikai duets Spīlbergs+Lūkass, lai arī uzreiz jāpiezīmē – Pola filmas jau sākot ar “Pamatinstinktu” ir veuma reitingā par gadiem desmit pieaugušākas. “Showgirls” vecuma reitings varētu būt no 30 gadiem. Es pat teiktu – arī vecākiem par 50 gadiem nevajadzētu skatīties. rajonā pa vidu.

Nav noslēpums, ka Verhūvens savā Holivudas karjerā arī no Olimpa augstumiem atļāvās savās filmās aiz muguras klusu paņirgāties par amerikāņu tikumiem, naivie popkorna grauzēji jau nepamana neko (“Total Recall” taču vispār ir pēc Filipa Dika literatūras, tīra kontrkultūra, kamēr “Zvaigžņu desanta” mesidžs spēj sagraut smadzenes katram pilsonim, kurš par to uzdrošinātos sākt DOMĀT). Taču šis pārspēj visu kā minimums desmitkārtīgi. Un tas vēl nekas, ka “Showgirls” patiesībā ir tāds “All about Eve” pārnesums, pardon, bordeļa anturāžā, vai arī tā ir ar vircu aizlieta “Mulēnrūža”, kurā erotika un agresija tiek veiksmīgi pasniegta kā vardarbība un pornogrāfija. Uz to vēl var mierīgi aizvērt acis. Tas ir, protams, aizvērt uz to acis nekādā ziņā nav iespējams.

Vislielākais trieciens pa amerikāņu dzīves apziņu ir fakts, ka Nomi Melouna, šī nabadzīte-bestija, pelnrušķite, kas ir spējīga iet pāri līķiem, sniegbaltīte, kas uz karjeras kāpnēm spļauj virsū visam, kas kustas, nabaga meitene ņe rodisj krasivoj, kas nogrūž savu konkurenti no četru metru augstuma, lai viņa kaut ko sev salauž – viņa taču pamet pilsētu kā Labais Tēls, par kuru Pārdzīvo, un kuras Pusē taču ir, jo tā ir Pareizi. Lai arī šeit pat neder atrunas, ka vide, kurā viņa atrodas, ir vēl zemiskāka. Te nav nekādu atrunu. Tas ir daudz dziļāks trieciens nekā pa puritānismu – šādi noliegt galveno, Golden Chance, Nācijas Iespēju Visiem, padarot par prostitūtām šīs iespējas meklētājus, padarot par prostitūtām vispār visus.

Nākamajā rītā amerikāņi Verhūvenu, šķiet, gribēja nogalināt. Avīzes rakstīja, ka šajā filmā ir sakoncentrēts viss ļaunākais, kas vispār kinoekrānā ir iespējams. “Showgirls” saņēma rekordskaitu ar Razzie balvām (tas ir par gada sliktāko visu, kas iespējams). Elizabetes Bērklijas priekšā aizslēdza durvis visas puslīdz nopietnās Holivudas kinostudijas. Verhūvenam atļāva vēl nofilmēt “Zvaigžņu desantu” (šķiet, tādēļ, ka budžets jau tuz to momentu bija iemotorizēts), un pēc tam palūdza aizvākties uz Eiropu.

Lai arī es jums ko pateikšu, draugi. Tas aizvien vēl ir pavisam īsts, dzīvs un vitāls Verhūvena – Esterhāza triecienkino, tornado ekrānos ar labu šāvienu starp acīm mietpilsoņu un karjeristu valsts ideoloģijai!

in 2008 martcore says
afigkino

The Science Of Sleep (2006, Mišels Gondrijs)

Kārtējā fantastisko vīziju uz iztēles lidojumu kolekcija no Bjorkas Lāča autora Gondrija .Uzreiz, no podjezda durvīm – salīdzināt ar citu režisoru filmām šo ir bezjēdzīgi, bet ar paša Gondrija “Eternal Sunshine Of Spotless Mind” var – lai saprastu, kas šis vispār ir par zvēru, un tas ir krietni vārgāks zvērs… Ja “Eternal Sunshine” viss griezās ap Tarkovski, “Solāri”, ārkārtīgi spēcīgo vēstījumu, urbāno vientulību un atsvešinātību – tad “miega zinātne” ir tāds bezmaz autobiogrāfisks (nu spīd taču cauri!) stāsts par puiku, kuram bērnība nekādi nevar beigties. Tāds Pīters Pens.

Tas, protams, ir smalks morālais uzstādījums – lūk, varonim izaugsmē nav nekādu vispār vidusceļu, vai nu tās ir bērnišķīgas kaprīzes agrīnā posmā, vai arī jēlības un tāds ļoti apšaubāms dzīves cinisms (kuras viņam inspirē tas darba kolēģis, kuru viņš atšķirībā no pārējiem asociē ar tēvu). Un tas ir bezizejas punkts. Sapnī Stefans savu Stefāniju noskūpstīt saņemas, dzīvē baidās, bet par seksualitāti jautājums neparādas kā tāds, saki viņam “Fuck her!” vai nesaki. Tādēļ, saprotams, ka Gondrijs no 12-gadīga puišeļa pārvērsties ciniskā 40-gadīgā tēvainī nevēlas, viņš paliek bērnībā un ar princesi auļo mehāniska zirga mugurā pa spalvu gubu mākoņu upēm. Romantika? Psiholoģiskās problēmas nav nekāda romantika.

in 2008 martcore says
apm.ņurd. -

Triangle (2007, Ringo Lams, Harks Tsui, Džonijs To)

Pat nezinu, kādēļ aziātu režisoriem dažreiz uznāk nepārvarama vēlēšanās te sacensties, te solidarizētiues vienas filmas ietvaros (sk. “Duel” vai “The Three Extremes”), taču trīs modernā Hongkongas ekšena brontozauriem fabula izskatījās šādi: viens sāk, otrs turpina, trešais beidz, katram pa 30 minūtēm. Tas nav tāds komerciāls gājiens, vienkārši pašiem interesanti, kas beigās sanāks. Filmā galu galā ir gan režisoru trijstūris, gan galveno varoņu, gan mīlas, gan pat aksesuāru trio (artefakts – naudas žūksnis – piga)

Sanāk, tātad, lūk, kas : trīs draugi nelaimē (tobiš, piķa nav) atrok informāciju par kādu vērtīgu ķiteli, kuru ja izrok no sarkofāga, var saņemt par to septiņus ļimonus: vēl filmā piedalās no antidepresantiem tērēta sieviete, bandīti, viens pārdevies un viens tīrs policists. Un Harks sāk ar kaut ko līdzīgu Indianam Džounsam (ķitelis, ekšens, draugi), Ringo turpina ar psiholoģisko horrordrāmu (protams, puspsihais sievišķis), bet Džonijs par milzu pārsteigumu visiem noslēdz ar sitkomu un meksikāņu dueļiem (a tur viņš pat ir nohaltūrējis, jāatzīst). Vārdsakot, vienotības trijniekam īpaši nekādas nav, lai arī skatīties ir patiešām jautri – tomēr katrs savas filmas uzņem krietni labāk nekā šādu kompilāciju.

in 2008 martcore says
balagāns

United 93 (2006, Pols Grīngrāss)

Pols Grīngrāss, kurš bez pēdējā ultimatīvā Borna vēl ir pamanījies uzņemt kādreiz ļoti labu vēsturisko vēsturisko filmu “Bloody Sunday” ir savā elementā – stāsts par to 11.septembra lidmašīnu, kas uzsprāga krietnu gabalu pirms mērķa, trāpa pilnīgi desmitniekā. Noputējušais Niklass Keidžs te salīdzinājumā izskatās pēc “doktora Pepera” reklāmas rullīša – Grīngrāsam ir dokumentālā metode, minimums patosa, maksimums dokumentālisma, tikai rokas kameras, neviens paša kinopaņēmiena, spēcīga dinamika, jo runa te ir tikai par dažām stundām laika?! Tāpēc pirmoreiz šādās “ķīlnieku filmās” ir redzama notiekošā absurditāte: arābu teroristi nolaupa lidmašīnu nevis ar šāvienu griestos un pavēli “visiem palikt savās vietās!”, bet gan ar viltus kartona bumbu un plastmasas nazi. Tikpat absurds haoss paralēli notiek komunikācijā starp aviodenestiem un militāristiem. Vārdsakot, labākā filma par 9/11.

in 2008 martcore says
teic. darbs

Brand Upon The Brain! (2006, Gajs Madins)

Un ko gan iesākt, ja ģenialitāte nevis nomāc, bet gan kalpo par rotaļlietu? Ja man jautātu paskaidrot, ko gan es domāju, sakot, ka Deivids Linčs uzņem komēdijas – es jūs varētu nosūtīt pie viņa tuvākā soulmeita, ļoti dārgas un vērtīgas mūsdienu kinopērles, kanādieša Gaja Madina. Skaidrs, ka abiem piemīt turpat vai identiska humora izjūta, tobiš, pitch black. Skaidrs, ka abi savulaik ir skatījušies Mūrnavu, Dreijeru un pārējo ēru, un atraduši tur daudz vairāk, nekā pārējā kino. Tikai Linčs tomēr ir šobrīd saelpojies Holivudas gaisu un filmē kaut ko 80-o garā, kamēr Madins ir palicis pie 30-o gadu mēmā eksperimentālā kino ar visiem Nosferatu un atribūtiem, un iepūt viņam – tas viņam padodas vislabāk un to viņš arī filmē. Ar 2006-ā gada scenāriju un tehnoloģijām. A čo? Bet vēl Deividu un Gaju abus vieno tas, ka abu pamatmērķis taču patiesībā ir vienkāršs – padarīt visus pārējos par idiotiem (it sevišķi kinokritiķus) un pašiem nevāji izklaidēties!

Lūk, palasīsim, par ko mums te žēlojas visādos forumos. Tā. Raksta mums stereotipu mocītie, kas kā vienmēr zina vislabāk: kāpēc mēmajā filmā paralēli uzrakstiem ir nepieciešams arī Teicējs (Izabella Roselīni, jūs saprotat?!) – tad taču tā vairs nav mēmā filma? Atbildam: kā nav mēmā, ejiet dirst, tā kā reizi ir pilnīgi īsta mēmā filma. Kāpēc tad tur ir tik ārprātīgs klipārts (tiešām, trīs kadri sekundē – tas vēl ir ļoooooti lēni)? Da pieradīsiet, nekas nenotiks. Dzīvīgi taču. Vai arī, cauri filmai taču ir skaidri izaustas režisora bērnības sāpes un pārdzīvojumi? Deģenerāti. Tas ir sitkoms, jobtv. Sitkoms! Kā Vūdijam Allenam! Un tad vēl tie stāsti, ka Madins ir gribējis uzņemt savu “Eraserhead”. Figņa kāda. Da viņš ir ļoti liels un ļoti, ļoti gudrs puika. Uzņem tikai un vienīgi savu.

Toties pret sižetu un naratīvu nevienam iebildumu nav. Ja savelkam kopā no vadošajiem kinokritiķiem: absolūti detabuizēta ģimenes šausmu filma, kas balstīta uz bērnu psihoseksualitātes peripetijām, Edgara Po un Salvadora Dalī mistrojums… Lauku kontingentam normāli. Ja nopietni, tad “Zīmogam uz smadzenēm” neko ne no viena nevajag, tam nevienam nav nekas jāpierāda – šī filma ālējas apstulbinoši krutā privātajā ballītē, labi zinot, ka šādam lunaparkam taču neviens bērns nav spējīgs vienaldzīgi paiet garām, sāks kaukt, raus mammu aiz rokas iekšā, gribēs braukt ar visiem karuseļiem uzreiz.

Nebūsim mietpilsoniski. Šī ir viena no labākajām un ģeniālākajām desmitgades filmām.

p.s. Kas attiecas uz to, kāpēc mēmajā filmā tomēr ir teicējs: o, tas ir tāds Žests, nu tur Madinam gribas, lai pirmizrāde notiek Berlīnes Nacionālajā operā (!), saundtreku spēlētu dzīvs orķestris (!!), bet teicēja tekstu lasītu Lū Rīds (!!!). Kaprīzīte.

in 2008 martcore says
afigkino+++

Terror’s Advocate (2007, Barbē Šrēders)

Kā runā aprindās, kad Barbē Šrēders ķeras pie dokumentālā kino – tas vienmēr ir notiukums, un tam nevar nepiekrist. Vēss kā leduskalns, absolūti neitrāls pret skatītāju, galvenais mērķis – izprast savu varoni. “Kur gan paliek dramaturģija, tāda kā Maiklam Mūram?”, uzraucas nelabu priekšnojautu pārņemtie IMDB lasītāji. Man ir pamatotas aizdomas, ka ar misteru Mūru diezin vai kāds no filmā redzamajiem personāžiem piekristu intervijai.

Stāsts ir par Žaku Veržesu – francūža un vjetnamietes bērnu, jurists, kas uzsāka savu karjeru Alžīrijas karā, izglābjot no nāvessoda piecas musulmaņu sievietes. Nākamajos 30 gados Veržess ir savācis savā advokatūras praksē tādu klientu un draugu sarakstu (bezmaz visi asiņainie Āfrikas diktatori, palestīnieši pilnā apmērā, nacistu teroristi, Karloss “Šakālis”), ka pēc viņa varētu mierīgi rakstīt mācību grāmatas terorisma vēsturē. Pēdējais diemžēl īsti nav iespējams, jo ir diezgan daudzi fragmenti, par kuriem filmas varonis stāsta nelabprāt, par 12 gadiem no savas dzīves vispār klusē kā zivs akvārijā, pāris vietās trāpas melos…ko gan no viņa var gribēt, dzīvot taču gribas. Tomēr tiem, kurus tēma interesē, tāpat atradīsies daudz kā jauna.

Tādēļ Šrēders šeit izvirza uzdevumu drīzāk izprast pašu varoni – jo Veržess nav vienkārši cilvēks, kas aukstasinīgi aizstāv visādu skamu lielā naudas kušķa dēļ, viņš ir ideālists, radikālis, pārliecināts antikoloniālisma piekritējs, savā ziņā – pat oficiāli neapstiprināts organizāciju un grupējumu loceklis, kuram gandrīz visi klienti ir vienlaicīgi arī draugi.

in 2008 martcore says
apm.ņurd.

The Incredible Hulk (2008, Lūiss Leterjē)

Pēc “Iron Man” nodošanas ekspluatācijā vietējai kolu guldzinošajai frīkscēnai “Marvel Studios” galdā uzliktais “Halka” turpinājums brauc absolūti citā virzienā, un tā vien šķiet, ka arī pašā “mārvelā” sāk saprast, ka kinoversijās viņu varoņus ir nepieciešams pozicionēt kaut kā mazliet savādāk, nekā grafiskajās novelēs. Bez tam Nortons ar Līvu Taileri galīgi nav tas pats, kas Daunijs Jēer ar Gviņetku, viņi taču ir šitie…dramatiskie aktieri, ņem no kuras puses gribi. Tādēļ otrais “Halks” atšķirībā no Enga Lī uzņemtā viduvējā oriģināla – tā, draugi, bez kādiem jokiem ir drāma, kurā mums lieku reizi atgādina, ka Halks ir nevis tur supervaronis, bet pirmkārt jau ļoti nelaimīgs, vientuļš un slims cilvēks. Un tādēļ ekrānā mēs redzam ne gluži k/f “Atonement” ar Betmenu galvenajā lomā, bet virziens ir absolūti skaidrs. Čalis, kurš nedrīkst piekopt seksu ar mīļoto meiteni, jo var nomirt (labi, pārvērsties par briesmoni) dēļ paaugstināta asinsspiediena – šis ir kam frīkscēnai vai pieaugušajiem?

Godīgi sakot, ekšens te ir paredzams tādā apmērā, ka atliek gluži vienkārši konstatēt – 130 miljonu budžets nav nolaists kanalizācijā, Halka cīņa ar apstarotājiem vien izsauc vairāk nekā atzinīgu burkšķēšanu; firmas epizodes, kur cilvēki tiek neganti sisti ar diviem armijas džipiem katrā rokā, arī ir labas. Tomēr visas rozīnītes – tieši Nortona un Taileres duetos, no Līvas vispār var reizēm prātā sajukt, kas ir redzējuši, saprot – viņa ir pilnīgs mīlošas sievietes iemiesojums.

in 2008 martcore says
apm.ņurd.+