Knight And Day (2010, Džeimss Mangolds)

Kino, kas pieaugušus un ap simts kilogramiem sverošus nopietnus tēvaiņus pārvērš sentimentālos matračos. Atceries krokodilu Dandiju un Dēkas ar akmeni? Eh, bija laiki. No itāļu melodrāmas un motorizēta ekšena samaisītais atspirdzinošais dzēriens “Skrūvgrieznis” (vai arī “Tequila Sunrise” – meitenēm) priecē ar tēmas nenovazātību, un pat Toms Krūzs, kas no sireāla dieva-citplanētieša ir pārvērties diezgan omulīgā mietpilsonī un samērā ģimenes tēvā, nespēj nomākt. Un, jā, dialogi ļoti labi!

in 2010 martcore says
mimimi

The Last Airbender (2010, M.Naits Šjalamans)

Beidzot mūsu klīnikas reģistratūrā nonācis gadījums, kura aprakstošais termins “pizģec” ir pārāk politkorekts, lai to lietotu, taču citu mums diemžēl nav. Visuma un Saturna gredzenu īpašnieks, mazgadīgs urla, kas pārtiek no gaisa maģijas un saulespuķu sēkliņām, caurām dienām nodarbojas ar Rūtentāla kustību teātra cienīgu nodarbi, respektīvi, mākslinieciski kustas. Tiesa, galvenā varoņa okultās spējas ir absolūts nekas salīdzinot ar viņa šaušalīgo ienaidnieku sasniegumiem tādās melnās maģijas disciplīnās kā “idiotisms”, “daunisms” un “apsēstība”. Īsti nevaru pat atskaitē norādīt uz tēmām, par kurām varoņi runā un to, KĀ viņi to dara – tas, piedodiet, neieliekas vairs nekādos galvas plauktos. Tāpat kā mēģinājums stāstīt par sižetu – nu, pasaulē valda indiešu-mongoļu jūgs…viņiem ir bruņutraktori, kuru nav citiem…sultāns Kindzmarauli savā pilī vērpj viltīgus plānus…bet vēl viltīgāks ir vezīrs…vezīrs skatās uz pa gaisu lidojošu milzu spavu plušķi….pasauļu kari – viena cilvilizācija (kas sastāv no 1 kuģa) vajā otru civilizācija (kas sastāv no trīs idiotiem), lai beigās zarubītos mežonīgā grautiņā desmit uz desmit…riet saule…valdnieka dēls izskatās pēc Jurija Ņikuļina…

in 2010 martcore says
klīnika

Machete (2010, Roberts Rodrigess)

Denijs Treho atkal ir modē – vispār interesanti, kā aktieris no šaušalīgi noziedzīgām lomām vispirms pārtop par dzīvesgudru latinosu, kas savu jau ir atsēdējis (k/f “Cherrybaby”), lai beigās vadītu meksikāņu lokālo revolūciju pretī jaunām uzvarām. Režisoru Rodrigesu no Tarantino jūtami atšķir tas, ka, iespējams, viņš ir desmitreiz glupāks, toties viņa kino ir desmitreiz pievilcīgāks, jo sarunas par dzīvi un blalalablo gluži nav tas pats, kas sarunas par metāla priekšmetiem ar asām malām. Stīvens Sigals kā atgādina lietotu automašīnu tirgotāju ar nenormālām noslieksmēm, tā arī atgādina. Mišela Rodrigesa veic feisliftu, lai varētu piedalīties turpmākajos Tarantiniča grāvējos, tur ciklopiskās meitenes ar vienu aci vienmērir cieņā.

in 2010 martcore says
afigkino

Unthinkable (2010, Gregors Džordans)

Inšallāh! Bijušais atompētnieks Stīvens Jangers (Maikls Šīns) saspēries Krievijā neviena nepieskatītu urānu, veselus astoņus kilogramus, maita, sabāzis kabatās, tagad nomainījis orientāciju no kristietības uz islamu un salicis trīs ASV pilsētās atombumbas, lai iepriecinātu Federālā izmeklēšanas biroja darbiniekus. Darbinieki nekavējoties jaunatgriezto Muhameda avi ņem pie rīkles un ar dažādu metožu palīdzību cenšas piespiest runāt, kur arodas bumbas. Kad nekas nepalīdz tiek izsaukts profesionāls nagu maucējs Henrijs Hamfrīzs (Semjuels Džeksons), kura rīcībā atrodas speciāla makšķernieka kastīte, tikai vizuļu vietā ir visādi griežamie un duramie. Uz to visu bezpalīdzīgi nolūkojas aģente Brodija (Kerija-Anna Mosa), lai ik pa brīdīm dramatiski nopūstos par cilvēktiesībām un citiem šajā gadījumā nevajadzīgiem murgiem. Uz sejas mums ir morālā problēma – vai spīdzināšana šādā situācijā ir attaisnojama vai nav?

Nezinu, kā ar morālo problēma, taču jautāumus šeit drīzāk izsauc tīri tehniskās procesa detaļas – piemēram, kāda velna pēc tur vispār atrodas Mosas varone? Kāpēc jāmauc nagi, vai tad ibioķīmiķi nav jau izgudrojuši visādas foršas vielas, kuras iekačāt teroristam, lai putniņš sāktu dziedāt? Un tā tālāk. Tāpat jāatzīmē fakts, ka kinofilmā dramaturģijas būtībānav kā tādas – Džeksons ķimerējas ar savām knaiblēm pa Šīna locekli, ik pa laikam iegāžot pēdējam ar elektrību, Mosa pārdzīvo vaimanuvai, Džeksons saka Mosai “a čo?” un riņķa dancis sākas no gala.

in 2010 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Enter the Void (2009, Gaspārs Noē)

8 gadus Noē ņēmās ar savu trešo filmu. Kinematogrāfija: pirmās 40 minūtes vispār atsakies kaut kam ticēt. Tā nemēdz būt. Tā vienkārši nemēdz būt. Tas ir pārāk kruta, lai kaut ko vispār varētu paskaidrot. 80% kino šķiet, ka ir filmēti no kaut kādiem mikrohelikopteriem, pārējie 20 – ar rokas kameru, kombinācijā apdullinošs efekts žanrā “krekārts”. Un skaidrs, ka Noē, lūk, ļoti fascinē visas šīs ķīmiskās krāsas, bezmorāles klubu tualetes, gaismas un bliezt ar kameru kā no ložmetēja – man liekas, ka pēc filmas titriem (kas arī bija filmas oficiālais treileris) var jau no kaut kā nojukt prātā. A kad panesas viss šis narkotiskais bedtrips, man likās, ka es sairstu atomos, viņam viss strādā ar tik necilvēcisku spēku, ka uz fona pēc durakiem sāk izskatīties ikviens pretendents uz krutu kinematogrāfiju – no Vahovskiem līdz Gondrijam, kaut kādi zīdaiņi.

Sižets un pārējais: Noē savus uzskatus, principā, jau ir izklāstījis savā pirmajā filmā, tāpēc, jo vairāk viņš atstāj vietu maģijai, jo labāk. Nu, konstrukcija tāda pati kā “Irreversible”, ik pēc desmit minūtēm kāds pamet kinozāli paizceļojies pa viņpasaules wormholes, jā. No freidisma un šoka doktrīnas (tie ir konceptuāli punkti, kuros ies līdz galam, un vai nu tas tevi piebeigs, vai arī nē) verdošais katls izskatās pēc singularitātes dalīšanās / singularitātes saliedēšanās. Risinājums ir kaut kāds duāls, lūk, es vēl nespēju ierubīties,vai labāks ir Tibetas Mirušo Grāmatas fināls vai GBH fināls – kopsummā taču tas ir diezgan perfekts stāsts par to, ka sekss, nāve un narkotikas ir samērā viens un tas pats. Tiem, kam nepietika ar superkino divarpus stundu garumā, tiek piedāvāta vēl pusstunda ar superporno. Gāž no kājām. Tokijas ķīmija tavās asinīs.

in 2010 martcore says
ultra

Mighty Joe Young (1998, Rons Andervuds)

Viens no Holivudas mīļākajiem sižetiem, ģimenes filma – stāsts par vīrieša, sievietes un sešmetrīga mērkaķa mīlas trio. Jā, gorilla Jangs padevies tikai sešmetrīgs, lai arī par 90M budžetu varētu arī vismaz 10-metrīgu – tomēr etalons taču ir acu priekšā. Nabaga aktrise, tobiš Šarlīze Terona seksīgos šortos, kurai nākas bučot un raudāt pie milzīgas gumijas dekorācijas. Kaut kā pietrūka īpaši spilgtu momentu, taču bērniem var droši rādīt visu šo safari.

in 2010 martcore says
apm.ņurd

The Tree, the Mayor and the Mediatheque (1993, Ēriks Romērs)

Miniatūras provinciālas pilsētiņas mērs, jauns sociālists Žiljēns Dešams nolemj aplaimot iedzīvotājus ar visai neierastu ēku – mediatēku. Vietējo tradicionālo vērtību piekritēji nav ar to mierā, kamēr otra puse nostājas progresa pusē.
Francūžu kinoklasiķis Romērs, kas pameta mūs šī gada sākumā, uzņem savas filmas žanrā “diskusija”, un tas daudzus atbaida. Tomēr filma, kurā viņš pēta politiskos lēmumus mikroskopā, ir lieliska un asprātīga – par labo un kreiso idejām, par šo ideju ceļošanu, un kas ir svarīgākais – par šo ideju devalvāciju un vērtību pārvērtēšanos. Principā par visu to pašu arī runāja Godārs intervijā par savu filmu “Socialism” – ka mainoties problēmām, partijas un politiskie spēki vispār zaudē savu jēgu, vakardienas ekologi ir šodienas nacionālisti, jo IR LABĒJIE (tātad piedāvā trenkāt arābu jaunatni), un kāds tam vispār vairs sakars ar ekoloģiju – nekāds. Ko padarīt, tur daudzi ir monarhisti. Žurnāla lasītājiem būtu interesanti pavērot šo kino pirms 2.oktobra urnu apmīļošanas.

in 2010 martcore says
apm.ņurd +

The Cove (2009, Luī Psiojoss)

Riks O’Barijs bija cilvēks,kurš 60-o gadu vidū atklāja, ka ar delfīniem var publiski dauzīties publikas un televīzijas kameru priekšā – tā radās populārais TV šovs “Flipper”. Viss bija labi līdz momentam, kad viens no delfīniem nodemonstrēja savu superinteliģenci nebūt ne publiski izdarot pašnāvību (ar elpošanas palīdzību) viņa rokās. Kopš šī momenta O’Berijs ir izdarījis daudzus secinājumus par delfīniem un uzskata, ka delfināriji ir ļaunums, mīlīgie zīdītāji ir daudz gudrāki par mums un viņus visus vajag atlaist brīvībā. Sirmais amerikānis ved laifstailu until I’ll free every motherfucking last one of you un ir pieteicis būtībā viena cilvēka karu Japānas zvejniecības industrijai; viens Taidži salā noķertais delfīns, kas prot rādīt trikus, tiek pārdots par 150 000 dolāru, pārējie tūkstots, kas neprot, tiek turpat īpašā slepenā līcī nogalināti, un to gaļa tiek pārdota veikalos; tā ir miljonu un biljonu industrija, kuras vārdā tiek pirktas mazo valstiņu balsis IWC un nogalināti ne tikai delfīni. Starp citu, izrādās, ka delfīna gaļa satur dzīvsudraba līmeni, kas 20 reizes pārsniedz pieļaujamo. Зочем вы т’гавите?, jautā autori. O’Berijs kopā ar domubiedriem veic ielaušanos slepenajā japāņu teritorijā, lai paveiktu operāciju “Full Orchestra” un nofilmētu tur notiekošās šausmas.

Ļoti spēcīga dokumentālā filma, kas dažos momentos atgādina turpat vai iksfailus, taču iespaids, kad viss okeāns kļūst sarkans un rodas sajūta, ka vietējie zvejnieki ar laivām braukā pa asins jūru, tiešām ir iespaidīgs. Nu un delfīnu žēl, viņi taču patiešām ir humanoīdu draugi.

in 2010 martcore says
afigkino

Onegin (1999, Marta Fainsa)

Amerikāņu piegājiens Aleksandra Sergejeviča māsterpīsam izrauts no asprātīgo dzejas vārsmu pasaules izskatās visai dīvaini – pēc tāda nocenota Aleksandra Dimā ne tajā labākajā radošajā posmā, kad uz viņu vēl nestrādāja attiecīgie literārie nēģeri. Oņegins – Ralfs Fainss. Tatjana – rurālā topmodele Līva Tailere. Dekorācijas – trīs bērzi, dīķis, laiva un tūristiem atņemta kārtējā necilā muiža. Lāču ar balalaikām nav. Kopsummā, ja neņem vērā visus šos priekšnosacījumus, kādēļ filmu nevajag skatīties, Holivudas producents Oņegins, atvainojos, Fainss, laikam ir uztvēris pašu galveno – ka Puškina stāsts būtībā ir par garlaicības spēku. Kad abi liriskie varoņi ap 30 minūti bezspēkā vāļājas kaut kur dīķa rajonā, nezinot ko iesākt (piedevām rodas sajūta, ka tūlīt kāds no viņiem vairs vispār nepiecelsies kājās) kļūst skaidrs, ka labāk iemīlēties, rakstīt sirdi plosošas teļegas un šauties ar labāko draugu, nekā dzīvot tā.

in 2010 martcore says
otrreiz nesaņemtos

The Bothersome Man (2006, Jenss Līns)

Bārdains vīrietis ar beisbola cepuri vārdā Andreass metro pieturā pārāk ilgi aizskatījās, kā divi jaunieši skūpstās, tādēļ pēc mirkļa autobuss viņu aizveda uz vienīgo benzīntanku tuksneša vidū. Tālāk, viss kā pienākas. No benzīntanka Andreass nokļūst pilsētā ar sešām mājām, vienu bāru un vienu korporatīvo ēku, kurā, acīmredzot, visi iedzīvotāji arī strādā. Darba kolēģi jaunajam grāmatvedim smaida kā saulītes, labs krēsls, labs kompjūters, vakarā bārs, kurā ne no viena dzēriena nereibst galva un ēdiens bez jebkādas garšas. Vēlāk – daiļa dzīvesbiedre, kas piekrīt visam un jebkam, ka tikai ciemiņi nāktu viesoties piektdienas vakaros, un kaudze ar IKEAs katalogiem, uz to laikam visiem skandināviem jau ir ļoti īpašs punkts. Uz soliņa var apēst saldējumu aplūkojot, kā no metāla žoga pīķiem kasa nost no kaut kurienes atlidojušu līķi.

Kā nav grūti iedomāties, satīra par to, ka cilvēku iedomātā paradīze noteikti izskatās pēc elles (lasiet Džulianu Bārnsu!), nav jauns izteikums, bet, patiešām, izskatās arī. Principā, tas arī ir viss, neko vairāk šajā jomā režisors pateikt nespēj vai drīzāk nepagūst, galveno varoni ātri vien savāc attiecīgs gāzenvāgens.

in 2010 martcore says
apm.ņurd

Gainsbourg (2010, Džoana Sfara)

Biopiks par dižo francūžu dziesmienieku Seržu Ginsbūru, kurš pirms tam lietā gan figurē kā ebreja un krievietes dēls Lusjēns Ginsbergs. Kritika jau ir pamanījusies pakritizēt šo Parīzes lepnuma dzīvesstāstu, taču ko lai īsti pavēsta par cilvēku, kas vai nu drāžas, vai arī spēlē klavieres – es īsti nezinu. Vienīgā kaut cik vērā ņemamā filmas dialektika ir par Ginsbūra-gleznotāja un Ginsbūra-mūziķa konfliktu, kas tiek atrisināts tādā veidā,ka Seržs, izdarot izvēli starp šiem abiem, izvēlas skaisti pīpēt un gulēt ar populārām dāmām, un viņš trāpa desmitniekā. Pa kino vidu kadrā uzmācīgi jaucas kaut kāds staigājošs putnubiedēklis; pēdējais personificē, acīmredzot, mākslinieka radošo būtību un izskatās ārkārtīgi idiotiski, bet tie ir francūži, viņiem šādus žestus var piedot. Režisore kaut kā mēģina vēl apspēlēt visu Ginsbūra mitoloģiju, tomēr tāpēc jau tā ir mitoloģija, ka to nevar īsti ne apspēlēt, ne ar rokām parādīt – artista neprāts izpaužas dzejoļu deklamēšanā sievietēm umata stāvoklī un Sēnas krastos. Biedri, mans draugs Normens to prot darīt kudiš labāk, es zinu! Attiecības ar dāmām arī tādas ēteriskas – te vienā kadrā viņi ķiķina gultā kopā ar Birkinu, te otrā kadrā jau mazā Šarlote skraida pa māju.

Īstais kaifs sākas ap otro filmas pusi, kad ar minētās Džeinas Birkinas vieglu rokas mājienu palīdzību Ginsbūrs pāris mēnešu laikā pārtop naturāli Noelā Gallaherā, staigā apkārt neskuvies, nīgrs un paģirains, no tumbiņām veļas ārā labākais, kas var pastāstīt par pašu varoni – neatvairāmie popgrāvēji, un tā ir kāda sasodīti lieliska stunda! Fināls vispār ir tāds šausmīgi smieklīgs, nu bet skatieties paši.

in 2010 martcore says
apm.ņurd+

Heartbreaker (2010, Paskāls Šamēls)

Beidzot noticis ilgi gaidītais franču romantisko komēdiju kambeks, kad beigās pie titriem un vienmēr brīnišķīgās pēdējās dziesmas gribas iet un apskaut visu pasauli – ekrānā oportūnists Romēns Durī, kā arī apburošākās zobu šķirbas pasaulē īpašniece Vanesa Paradī. Viegls kā sniegpārsla, smieklīgs, kad smieklīgi, romantisks,kad romantiski, un aizkustinošs, kad notiek tāds kā tribjūts Patrikam Sveizijam. Romkoma žanrs, paliekot uz saviem mūžvecajiem fundamentiem, tomēr vēl spēj elpot svaigu gaisu, plunčāties baseinā ar delfīniem, dejot netīrās dejas tukšā restorānā un ķiķināt piedurknē arī pieklājīgākās vietās. Strādājiet kopā ar mūsu pikaperu kompānijām!

in 2010 martcore says
apm.ņurd+