Black Dynamite (2009, Skots Sanderss)

Pilnīgi negaidīta blaxploitation žanra atgriešanās ar visu jive speak un pārējo atribūtiku – pēdējais dinozauru modināja, šķiet, tikai Tarantino savā “Džekijā Braunā”, un to jau arī nevar uzskatīt par īstu revaivalu, kamēr “dinamītā” mēs redzam īstos, sirsnīgos un patiesos personāžus ar skruļļiem matos un We Have Enough Of Man. Pat montāža autentiska. Ar iespaidīgu ķermeņa uzbūvi kopumā un vareni atsegto krūtežu atsevišķi apveltītais nēģeris Maikls Džei Vaits soulmūzikas pavadījumā ar nunčakiem dauza pretiniekus, Bolivudas adepti pie ekrāna rij skaudības asaras. Ļaunā Sistēma, kongresmeņi, mafija un vienkārši dauņi izplata pilsētā narkotikas bērniem, kā arī liķieri, kas divkārtīgi samazina vīrieša nefrīta zizli – pieaugušajiem. Tas ir jāpārtrauc, o, Melnais Dinamīt! Šāgada mūsu “Hot Fuzz” un mūsu “Tropic Thunder”.

in 2009 martcore says
kruta

Identity (2003, Džeimss Mangolds)

Nakts, motelis kaut kur Nevadā. Plosās negaiss. Desmit dažādi cilvēkiem šajā motelī šonakt nāksies pārnakšņot – lūk, kādu sievieti ir nejauši notriekusi mašīna, tāpēc laulātais draugs cenšas viņai palīdzēt; policistam, kas pārved no viena cietuma uz otru bīstamu noziedznieku, arī nāksies pārlaist nelaiku vienā no moteļa namiņiem; apkārt klīst puika, kas ne ar vienu nerunā. Atmosfēra ir stabila precīzi līdz pirmajai slepkavībai. Bet tādu būs daudz.

Kaut kā garām palaistais režisors Mangolds, ja tā padomā, strādā sparīgi un enerģiski, viņam katra otrā filma ir hīts – lūk, te ir gan “Girl, Interrupted” par psiheni, gan “Walk The Line” par Džoniju Kešu, gan vesterns “3:10 To Yuma” – un “Identity” ir ne vairāk ne mazāk kā faktiski Finčera mēroga darbs.Pat tad, kad visu it kā saproti, tu to saproti tik dziļi zemapziņā, ka nespēj noformulēt. Nedaudz pieviļ tikai drusku pārforsētais fināls, taču pati kinematogrāfija – lūk, viņam tāpat kā Linčam ir “man patīk, ka personāži iznāk no tumsas”.

in 2009 martcore says
afigkino

The Tournament (2009, Skots Manns)

Mums ar draugiem ir tradīcija – reizi septiņos gados mēs dodamies uz pirti, lai tur pārgrieztu viens otram rīkli, uzvarētājs var iekārtoties uz augstākās lāvas un pērties ar desmit miljoniem USD. Šou mī ze manī. Algoto killeru simpoziju un festivālu organizē, khm, korporatīvais investoru tusiņš, kur cilvēki uzvalkos pie galda liek likmes, kamēr 30 nerealitātes šova dalībnieki tirinās apkārt pa nosacītu mazpilsētu, demonstrējot savas iemaņas un prasmes. Lai veicinātu sportisko azartu un kaujassparu, katram vēl ir iešūta ampula pret alus dzeršanu, ja līdz dedlainam nebūs noskaidrots viens konkrēts uzvarētājs, organismā notiks bladācs, gluži kā tajā jūsu k/f “Battle Royale”. Nebiji pietiekami uzmanīgs un nelaikā noklakstināji knābi refleksu vietā – ārā no profesijas!

Ar labiem nodomiem bruģētais ceļš uz mortuāriju (kuru līdz šim ir aprakstījis Šeklijs un, tā, “Smokin’ Aces”) izrādās visai nelīdzens un ar pamatīgām bedrēm – šikam sižeta plūsmas remontam budžeta nepietiek. Pa vidu razborkām vēl kuļas kaut kāds paģirains mācītājs, kuru ļoti gribas uzreiz nošaut, taču tas nav iespējams, jo viņš figurē bezmaz kā galvenais varonis. Specefekti un ainas no kaskadieru sarežģītās dzīves – cik viņi ir, tik viņi ir. Stīgas neaizķer.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Mother (2009, Jons Ho Bongs)

23 gadus vecais jaunietis Jons Do Jons kā Folknera Bendžijs aizraujas ar golfa bumbiņu kolekcionēšanu, guļ vienā gultā ar savu māmiņu un pataloģiski nespēj neko atcerēties – ārzemju saitos formulē, ka viņš ir “intelektuāli disabilizēts”, kas, kā mums visiem labi zināms, ir saīsinājums no vārda “debīls”. Lai padziļinātu intelektuālo saikni ar apkārtējo pasauli, puisis  mēdz vēl ik pa laikam vietējā krogā sadzerties, lai vēlāk īdēdams bristu pa ielām. Pēc viena šāda eksistenciālā rauta pilsētas iedzīvotāji nākamajā rītā atrod pār sienu pārkārušos skolnieces līķi ar golfa bumbiņu blakus. Galvenā varoņa māmiņa, kura ikdienā nodarbojas ar ne pārāk leģitīmu vēdisko medicīnu, akupunktūru un citām adatu terapijām, mēģina pierunāt apcietināto dēlu ar pirkstiem sev pamasēt deniņus, lai filma ar tāvakara notikumiem kaut cik attīstītos – šis pasākums dod rezultātus, taču ne pārāk kvalitatīvus, jo uzpeld kaut kas, teiksim, no piecu gadu vecuma, utt. Māmiņa noskaišas un dodas meklēt īsto slepkavu.

Režisora skats uz viņa paša filmu “Memories Of Murder” no cita rakursa, kas vienlaicīgi pārvēršas mēģinājumā uzņemt lielo kino (“Māmiņa” brauks uz “Oskariem”, jā), ir tik savdabīgs, ka pat nav skaidrs, kam šeit var vispār pieķerties – pašu galveno Jons Ho Bongs tāpat ir atstājis aiz kadra, un šī paša galvenā ir pārāk daudz. Viņam ir šeit klasiskie mūjābeļi policisti un netradicionālie sižetiskie risinājumi, taču, šķiet, ka tas viss ir tikai estētikas vārdā.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. -

The Private Lives Of Pippa Lee (2009, Rebeka Millere)

Ļoti jauki, pat sižets nav jāstāsta – kino ir Par Dzīvi, sakarā ar to, ka šos satriecošos jaunumus mums vēsta sieviete ar sievieti galvenajā lomā, no kopējās dramatiskās struktūras mēs varam atteikties un pie tās vairs neatgriezties. Pasākums, kura daudzās etīdes seko viena otrai ar sapņa loģiku, tomēr ir ļoti skatāms – Robina Raita Penna ir diža un lieliska aktrise, bet Alans Ārkins demonstrē tās rakstura īpašības, kuras piemīt starptautiski atzītajam tipāžam “literāts”, vienīgais, viņš nedzer, jo ir jau ļoti vecs un drīz mirs. Kino atstāj diezgan spilgtu iespaidu, taču galvenais motīvs kaut kur izkūst kā nejauši somā aizmirsts saldējums – un no visa lielā piedzīvojuma atceramies vairs tikai sejas, Kristus tetovējumu pa visu organisma placdarmu un šāvienu pie pusdienu galda. Rēķinoties ar to, ka Rebeka Millere tomēr nav Selindžers…

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

The Girl With The Dragon Tattoo (2009, Nilss Ardens Oplēvs)

Kaut kādu iemeslu dēļ viss labākais, kas šogad kino bijis, ir tik kontroversāls sviests, ka jādodas jau reģistrēties uzskaitē attiecīgās ārstniecības iestādēs. Izskaidrojums laikam ir tikai plankumi uz saules. Lūk, zviedri uzņēmuši savu supertriloģiju (šī ir pirmā daļa, otrā ar trešo jau ir uz ekrāniem, bet nav uz DVD) pēc sava literārā megabestsellera, uz kuru jāiet paraudāt pavisam krutajai emopaaudzei. Galvenie varoņi ir divi. Vispirms tur ir pīrsingota meitene ar emočolku un milzīgu ugunsvēmēja pūķa tatū uz muguras. Viņa strādā par Hakeri kādā no Kompānijām un ir nedaudz sapsihojusies pēc notikumiem, kuros reiz nācās apliet ar benzīnu un aizdedzināt savu personisko tēvu. Piekrītu, mēs te visi arī nedaudz sapsihotos. Gjorla  storīlains vispār atgādina Hariju Poteru, tikai ar nepārtrauktu seksuālās vardarbības auru; burvju nūjiņu vietā te strādā makbuki, bet slotas vietā – skūteris. Užasi, vārdsakot.

Otrs galvenais varonis, savukārt, ir pusmūža žurnālists, kurš pēc kārtējās neveiksmīgās cīņas ar Sistēmu, saņem piedāvājumu no kāda senila naudasmaisa izmeklēt pirms 40 gadiem notikušu slepkavību un iemitinas viņa rezidencē (jauns vārds arhitektūrā – kempinga tipa pils!). Turpinājumā iet vaļā drausmīgi drūms “kurš nomušīja Loru Palmeri” variants, jau ap filmas vidu ekrānā čum, mudž un danco apkārt neskaitāmi fašisti, izvarotāji, makbuki un kapitālisti. Kopējais fīlings tāds, it kā Zenta Ērgle būtu sākusi sacerēt grāmatas jauniešiem par tentakļiem, un nav vairs skaidrs, kuram no  mums jāiet ārstēties – man vai režisoram, taču izskatās, ka beigās visi ir ļot apmierināti.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. ++

Doubt (2008, Džons Patriks Šenlijs)

Kristīgajā skolā ieviešas jauns radījums – tā ir nelaimīgi pīkstoša pele māsa Džeimsa (A.Adamsa), kura grib mācīt bērniem priekšmetus, neizmantojot viduslaiku metodes. Jaunos modernizācijas plānus nekādi neatbalsta pieredzējusī un principiālā žurka māsa Aloiziusa (M.Strīpa) – radio ar bugivugi uz austiņām jaunatnei sašķiebj morālo stāju. Tikmēr fonā rosās galvenais skolas šefs kāmis tēvs Flinns (F.S.Hofmans), par kuru eksistē aizdomas, ka viņš varētu piekopt netiklības ar vienu no tarakāniem. Pagrīdes zoodārzs visu filmu skaidro attiecības, lai neko beigās nenoskaidrotu, un neskatoties uz teicamo aktieru trio, kuri te ir alfa un omega, ne pārāk dziļi viņi rok savu alu.

in 2009 martcore says
apm. ņurd. -

2012 (2009, Rolands Emmerihs)

15 ekrāna minūtes ar lidojošo lidmašīnu un magmas rīklē grimstošajām pilsētām, krītošajiem debesskrāpjiem un kaut kur aizlidojošajiem tiltiem – tas ir labs spēriens pa sēkliniekiem Maiklam Bejam un pilnīgs 1-0 Rolanda labā. Taču tikpat labi 15 ekrāna minūtes satur arī monotonais kadrs, kurā aktieris Kjūsaks kaut kur sēž (istabā, mašinā, aviolainerī), aiz loga atskan tāds troksnis, it kā kāds sadauzītu sievasmātes dāvāto ķīniešu servīzi pret asfaltu pilnā trauku komplektā, un tad Kjūsakam tā ļoti smieklīgi atveras mute (čū! dzirdējāt? briezmazz!). Kad mute atveras reizi desmito, gribas jau kādu nosist. Visu parējo ir iespējams skatīties zem konkrētu aizliegto vielu iedarbības, taču divarpus stundām nepietiks arī spainis ar šķidro ketamīnu. Filmas beigās jau lūdz dieviņu, lai viesuļvētra, orkāns, zemestrīce, tornado un cunami Skaidrīte beidzot noslauka visus pārpalikušos junitus ellē ar visiem viņu metāla zārkiem. Taču ļoti labs kino treilera formātā!

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

The Fugitive (1993, Endrjū Deiviss)

Bārdains ķirurgs (H.Fords) tiek apvainots savas sievas slepkavībā, un viņa iebildumos, ka killošanas vietā viņš ir cīnījies pret cilvēku ar plastmasas roku neviens īpaši neieklausās. Pateicoties arestēto dumpim pārtīvenā viņam pēkšņi izdodas tikt uz brīvām kājām – nosacīti brīvām, jo pakaļ dakterim kā peļu vanags dzenas apņēmīga rakstura šerifs (T.L.Džonss). Neskatoties uz to, ka kājās ir sacelta visa Čikāgas policija, ķirurgam nākas meklēt īstā slepkavas pēdas tieši tādās vietās, kur likuma nežēlīgo pārstāvju saturs vienmēr atrodas īpaši paaugstinātā koncentrācijā – apofeozs ir bezbēdīga braukšana liftā sešu poliču ielokā. Viens no ar vislabāko un ideālāko dinamiku apveltītiem trilleriem, kur neviena sekunde netiek tērēta mudaciskajām atkāpēm. Pat kino trešā pieteiktā zvaigzne Džuliana Mūra orģijās piedalās kaut kur sekundes 20, lai ļautu Tomam ar Džeriju kārtot savu biznesu pašiem tālāk.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

Thirst (2009, Paks Čan Vuks)

Neapšaubāmi, tas ir trakonams. Divarpus stundu garš vampīrepiks no mūsdienu svarīgākā korejiešu kinorežisora par to, kā gados samērā jauns mācītājs atļauj ar sevi veikt zinātnisko eksperimentu, kura rezultātā viņš no sākuma nomirst, bet pēc tam viņam sagribas dzert asinis industriālos kvantumos, un pie klīnikas durvīm pulcējas sektantu bars, lai ieraudzītu “apbintēto svēto” – tas viss ir, atgādināšu, pēc populārā rakstnieka Emīla Zolā (!!!) darbu motīviem, un tās ir tikai pirmās divdesmit minūtes. A vēl ir divas stundas desmit ar viskautko citu. Sajūta, ka metrs ar savu kultūras bagāžu ļoti atgādina matrozi, kas pēkšņi tavā priekšā izgāž mucu ar visām pēdējos piecos gados tīklos nejauši iekļuvušujām zivīm, nepamet līdz pat finālam.

Psihodēlija ir fantastiska. Pateikt to, ka kino ik pēc minūtes no drāmas pārvēršas kičā, lai no kiča pārvērstos horrorā – nepateikt neko. Tāda sajūta, ka skaties divas Paka klasiskās filmas “Oldboy” un “I’m Cyborg, But That’s Ok” divos ekrānos VIENLAICĪGI. Piedevām, vēl ir tāds moments, kurā pēkšņi saproti – ar tādām metodēm kino Āzijā, šķiet, neuzņem pēdējos gadus piecpadsmit. Pārjēdzienota vampīru tēma? Tā ir pārjēdzienota līdz vienkārši totalitārai fizioloģijai, un tikpat medicīniski fizioloģisks ir arī viss pārējais, back to 80’s! Erotiskie skati ar maigu rokas kustību pārvēršas pilnvērtīgos pornoklipos uz minūtēm desmit. Ārprātīgais vinegrets un karuseļi iet arī kaut kādā metafiziskā līmenī, lūk, te mums ir Haneke (ar idiot son), a te – hops! – “Antikrists”, as it is, vēl mazliet – babah! – klasiskais džaphorrors uz minūtēm divdesmit. A kāds tur ir vārdiem neaprakstāmi kruts fināls! Un fakts, ka beigās izrādījās – visa filma bija par kurpēm, tas jau vairāk neizbrīna, skatītājs uz to momentu jau streipuļo un triecas ar galvu durvīs. Bet moments ar kurpēm – tiešām gada aina. Your “Twilight” sucks!

in 2009 martcore says
take it or leave it!

Zombieland (2009, Rubens Fleišers)

“Zombieland” diemžēl ir nevis filma PAR zombijiem, bet gan filma AR zombijiem. Kad to saproti, tas apbēdina. Galvenais varonis, hikijs, retārds un augsta līmeņa mags elektrospēlē “World Of Warcraft” jaunietis Kolambuss ceļo pa zombiju pārņemto Ameriku, lai vienā brīdī satiktu pavisam kruto džeku Talahasī (V.Harelsons). Foršas ir tikai pirmās divdesmit minūtes, kas enerģijas un smailiju ziņā pamatīgi velk uz pirmo “Crank”, pēc tam pazūd dinamika, un, lūk, jau Harelsons zombiju vietā dauza veikalā plauktus ar precēm, kā arī bliež ar šotganu pa tukšām pudelēm. Pēdējais pasākums, starp citu, notiek, Bila Mjureja privātīpašumā. Fonā tikmēr labu daļu ekrāna laika nozog juniešu romantiskās attiecības. Vilšanās.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

In The Loop (2009, Armando Januči)

Britu valdības Komunikāciju direktors un nacionālais varonis Malkolms Takers cenšas cīnīties ar savu kolēģu idiotismu – aptaurētības avangardā atrodas ārlietu ministrs, taču arī pārējie cenšas turēt marku. Kad šis pats ārlietu ministrs kārtējā radiointervijā sāk runāt par to, ka būtu nepieciešams cīnīties pret diareju Āfrikā, viņam pirmoreiz neiztur nervi – “that’s what, shitting forecast?”, un Malkolms kļūst par tornado veida politisko spēku, kas atmosfēru piesārņo ar tādām sarkasma devām, kuras vienmērīgi sastāv no dažādiem kultūrcitātiem un vārda “fuck”. Ar šiem ingredientiem tiek močīts viss dzīvais apkārt. Kino, kurā doktors Strendžlavs satiek seriālu “Jā, premjerministra kungs” – teicams līdzeklis, lai iemācītos one-liner’u vietā veidot mākslinieciski augstvērtīgus trīs-aviolainerus ar saliktiem pakārtotiem teikumiem.

in 2009 martcore says
afigkino