skellig

13-gadīgais Maiks nupat ar vecākiem (Džons Simms, Kellija Makdonalda) , kas gaida ģimenes pieaugumu, ir pārvācies no dzīvokļa uz diezgan sagrabējušu savrupmāju, kuras bēniņus masveidā apdzīvo zirnekļi, vaboles un pat krauklis. Maiks ir parasts sava vecuma puika, peldēšanas stundās baidās nolēkt no tramplīna, toties ir labsirdīgs un labprāt palīdz veciem cilvēkiem. Tādēļ atrodot piemājas šķūnī pusparalizētu un ļoti savādu bomzi (Tims Rots) viņš cenšas palīdzēt viņam kā spēj – no tētuka krājumiem piegādā nūdeles, tumšo alu un aspirīnu. Šajās labdarības akcijās viņam piebiedrojas arī satiktā kaimiņu meitene Mina, kura skolā neiet, taču nezkāpēc ir vareni gudra. Kad pasaulē nāk Maikla mazā māsiņa, noskaidrojas, ka viņai ir pārāk vāja sirds, lai izdzīvotu, tāpēc ģimenē sākas diezgan melnas dienas – taču turpat vai pārkaļķojušais vīrs bez noteiktas dzīvesvietas izrādās ir apveltīts ar visai nevājām psihofizioloģiskām spējām.

Deivida Almonda bestsellers “Skelligs” ir viena no pēdējo dekāžu galvenajām britu bērnu grāmatām; ja tic aculieciniekiem, tad 1998.gadā britu jaunatne vispār bija sadalījusies divās daļās, no kurām viena fanoja par Poteru un “Noslēpumu kambari”, otra – par “Skelligu”. Šajā konfrontācījā, šķiet, ne pēdējo lomu ir nospēlējusi reliģiskā audzināšana un tradicionālisms, jo Almonda grāmata, kā reizi, ir daudz tuvāka tieši kristīgajai pasaulei. Kas attiecas uz pašu fuilmu, tad viss ir diezgan perfekti nospēlēts un nofilmēts, ļoti pārliecinoši ir Simms ar Rotu, tā, ka iesaku, man ļoti patika.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

crank-high-voltage

Epopeja par nemirstīgo tēmu “Fuck you, Chelios” iegājusi pakāpē, kad sāk atgādināt vodeviļu un atkailināto miesu daudzums pārsniedz jau jebkurus saprāta apmērus. Gaļas kombināts kolektīvi ar lopkautuvi numur sešsmit sešdesmit seši, šķiet, pārāk uzkrītoši jau cenšas mūs sasmīdināt, tajā pašā laikā bezmaz izjūti nostalģiju pēc uzraksta uz Čeliosa pieres “cunt”. Atgremo pirmo “Adrenalīnu”? Atgremo, bet būtu melīgi teikt, ka tas nepatīk. Ja pasākumam iznāks vēl trešā daļa, tad galvenais varonis kustēsies uz priekšu uzlādējoties nevis no adrenalīna vai elektrības, bet no masu pornuhas gengbengiem visu 90 minūšu garumā, jo tālāk vairs nav kur.

in 2009 martcore says
myaso

star trek

Starъ Trekъ, apbrīnojamais stāsts par draudzību starp vīriešiem pieguļošās neilona maikās, par patiesu mīlestību un seksu ar zaļādainu sievietui, par modernu reivu kosmosa dzīlēs. Par vecāku un bērnu attiecībām laikā un telpā, par automašīnu nelikumīgu aizdzīšanu, par to, kā sarkanā matērija rada melnos caurumus. Par Vinonu Raideri 50 gadu vecumā, par kuģi “enterpraiz”, kas šauj ar fāzeriem, kad enerģija vairogos nokrītas par 20 procentiem. Lūk, jums, apburošais savā idiotismā un neatvairāmais savos specefektos, kur gribas uzreiz papildporciju un vēl ar bubertu, kompotu un zemeņu pīrāgu – Dž.Dž. Abramsa Starъ Trekъ.

in 2009 martcore says
epic

earth

Dokumentālā filma par mūsu planētas dabu, putniem, zivīm, zvēriem un klimatu, kur ir daudz vairāk satriecoši estētiskās, nekā populārzinātniskās sastāvdaļas. Brūnumainajiem tropu putniem ēdamā ir tik pietiekami, ka viņi par to var neuztraukties un tā vietā nodarbojas ar dizainu un horeogrāfiju; ziloņi, vairāku mēnešu laikā tikuši cauri Kalahari pie ūdens taurē un plunčājas ar tādu azartu it kā atrastos Kapri kūrortā; lielā baltā haizivs uztaisa megapirueti bezmaz pāris metru augstumā virs ūdens; polārlāčiem klājas bēdīgi, jo aizvien mazāk paliek ledus, kur medīt. Izstāstīts viss saprotami pat trīsgadīgam bērnam, kuri varētu arī būt teicama auditorija.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.++

state of play

Mums te internetos pārsvarā spļaudas un rauc degunus, Eberts burkšķ par to, ko parasti – ka tēli nav pārliecinoši, utt. Tomēr, tomēr. Tās visas ir otršķirīgas detaļas – “State Of Play” ir no sešām seriāla minisērijām filmā iespiests poltiskais detektīvs ar slepkavībām, kura dinamikas uzlabošanai pieaicinājuši “Bornu” triloģijas scenāristu Toniju Gilroju, “The Last King Of Scotland” režisoru Makdonaldu, galvenajā lomā – Rasels Krovs. Kā saka, spēcīgu profesionāļu komanda. Dinamika ir patiešām ļoti agresīva, vietām pat hyper hyper, taču ja kādam tas liekas traucējoši, varat migt ciet pie “Maikla Kleitona”. Personāžus nav īpaši centušies uzzīmēt, nepietiek metrāžas – tāda sajūta, ka Krovs strādā 24 stundas diennaktī; kad viņš pirmoreiz bārā iedzer kaut kādu šķidrumu, paliek mierīgāk ap sirdi. Afleks toties kaut kāds kiborgs, bet nu tādi tie politiķi ir. Akcenti tiek likti uz pavērsieniem sižetā, un tas ir labi. Lūk, kopējais iespaids pēc filmas ir, ka bija taču kruta, un nav ko kasīties, un visiem iesaku.

PS. Mēs te ar meiteni vienojāmies, ka Rasels Krovs tomēr beidzot ir iegājis klubā “Kvalitatīvi liellopi”, kur kā pirmais iestājās Hjū Džekmens. Nē, nu viss taču vienkārši – uzdzen masu pie sotaka, ietērpjas džinskostīmos, uzaudzē bārdas un rodas instinktīva vēlēšanās viņiem pielāgot to shēmu, kas stāv pie gaļas izcirtējiem tirgū.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

mechanical love

Dokumentāla filma par japāņu zinātnieku, kurš uztaisījis sev robotu-replikantu. Tiek spriests par to, ja cilvēks var mīlēt robotu (tur vēl ir daudz par elektroniskajiem tamagoči tipa sunīšiem, kas īsina laiku veciem ļaudīm pansionātos – īstus dzīvniekus tur turēt nedrīkst), tad vai robots var iemīlēt cilvēku?! Skaidras atbildes pagaidām nav, jo viņiem tur pašiem nav skaidrs, kas cilvēkam galvā un sirdī darās. Replikants gan izskatās biedējošs.

in 2009 martcore says
par zinātni

election

Dižā režisora Džonija To bandītiskais eposs par demokrātijas trūkumu vienā no Honkongas triādēm (tā pie viņiem sauc mafijas sindikātus) – kad ir pienācis laiks godīgi pēc balsu skaita klanam ievēlēt jaunu līderi, abi kandidāti sāk likt spieķus godīgo vēlēšanu ceļā. Interesanti, ka kinožanrs, kas modernajā pasaulē demonstrē nelielu disonansi starp tradīcijām un attiecībām mūsdienu korumpētības pakāpē, piemēram “Amerikāņu Gangsterī” vāji padodas naudai, bet naturālistiskajā “Gomorrā” – turpat vai dzīvnieciskumam, Džonija Honkonga tomēr spēj saglabāt seju, un viņam tas ir turpat vai patriotisks darbs (tas ir vēl labāk saprotams, ja paskatās viņa pēdējo filmu “Sparrow”). Te ir viņa firmas izgājieni ar ekšenu (kurā dalībnieki, pēc, acīmredzot, citām senām tradīcijām nešauj, bet iztiek ar baļķi vai laukakmeni), politiku, nesaprātību un pat kiču – lai pie beigām līdera iniciācijas svinīgajā rituālā paskaidrotu, kāpēc tik nopietni tas viss bija, un tūlīt pat izdotu epizodi Kopolas “Krusttēva” garā. Džonija To lieliskā kinoizjūta nepieviļ arī šoreiz.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.++

monsters vs aliens

Savā kāzu dienā turīga cilvēka meita Sjūzena, kura precas ar televīzijas laika ziņu diktoru (slikta zīme, ka es jums saku) Dereku, sarūgtina kāzu viesus – no kosmosa līgavai uzkrīt enerģetiska bumba, kas pārvērš viņas apmērus līdz piektā stāva augstumam, un kamēr kāds ir kaut ko sapratis, viltīgie militāristi viņu aiztransportē uz speciālu mutantu cietumu, kur ne tas vien atrodas. Uz nārām Sjūzena ātri vien saņem partijas kļikuhu Džinormika un iepazīstas ar citiem ģenētiskajiem zekiem – tradicionālo želejveidīgo “blobu”, tarakānu ārsta halātā un ktulhoīdu no zivju paviljona, bet ar kājām. Izrādās, ka enerģētiskā bumba pieder citplanētiešiem, kuri nekavējoties cenšas to atgūt militārā ceļā, tāpēc mūsu mutantu bariņš, kuram pievienojas vēl kāmis debesskrāpja augstumā, tiek mests glābt cilvēci.

Man šķiet, ka tas ir neparasti rūpniecisks un mūsdienu lielbudžeta animācijai bezpersonisks un detaļās skops kino, par kuru gribas kaut ko pateikt, bet atmiņā palikušas tikai vairs kaut kādas pavisam nenozīmigas lietas – tas, ka Rīsas Vizerspūnas ierunātā Sjūzena tiešām ir pārsteidzoši līdzīga pašai Vizerspūnai, doktoru ar tarakāna galvu, ierunājis, protams, Hjū Lorijs, Kīfera Sazerlanda ieskaņotais varonis, nu, armijnieks ar četrkantainu žokli, jā. Vēl ir citāti no Kubrika un Bērtona – nav saprotams, kam tie ir domāti. Multfilma par to, kā mutanti cīnīnījās ar citplanētieti, un viss.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

memories of murder

Tiem, kas atceras, ko es kādreiz rakstīju par vienu no dekādes ģeniālākajām filmām, korejiešu režisora Bonga kino “The Host” saprast būs vieglāk – ja “Host”‘ā viņš grieza tādus karuseļus, ka pēc minūtēm divdesmit tev likās, ka esi pakļuvis zem kaut kādām īpašām un dabā nepastāvošām narkotikām, tad “Atmiņas par slepkavību” ir salīdzinoši daudz mierīgāka, lai arī savā ziņā pamatā tā pati fantastiskā operēšana ar mūžveciem sižetiem un matricām. Pietiekoši skumjš detektīvs par to, kā stulbi policisti izmeklē noziegumu, brīžiem demonstrējot kino vēl nepieredzētas idiotijas kalngales un garkalnes, var kalpot tikpat labi kā parodija, tā arī kā sociālais mesidžs. Un tad vēl nosaukums neparasti piestāv šai filmai.

in 2009 martcore says
afigkino

fanboys

Četri uz komiksu un “Zvaigžņu Karu” pamata prātu izkūkojuši veci jaunieši, kas pat savā starpā sarunājas tikai ar stārvāru citātiem vai, precīzāk izsakoties, tērēti gīki dodas piepildīt savu mūža sapni – veikt melnā furgonā 2000 kilometru attālumu, lai no Džordža Lūkasa studijas paviljona izzagtu šo pašu “Zvaigžņu Karu” pirmo epizodi. Brāļu Vainšteinu producētais pasākums bija iecerēts kā totālais popkorns visai Amerikai – viens no aktieriem rāda Džeku Bleku, cits dienām un naktīm murgo par Dārtu Veideru; kaut kādi fantastiski kameo – Džejs ar Kluso Bobu pie sabiedriskās tualetes, Sets Rogens, protams, sutenera lomā, Daniels Treho atceras savas kasteņjediskās saknes un smaidot līdz ausīm operē ar kilogramu pejotas geju-baikeru rajonā. Nevarētu teikt, ka kino būtu izdevies īpaši smieklīgs (lai arī ne bez saviem momentiem), pie tam”Star Wars” vai “Star Trek” (ar kura fendomu ir episka kauja un labākais moments filmā) nepārzinātāji nesapratīs galīgi neko. IMDB lietotāju vērtējumu statistika liecina, ka filma visvairāk iet pie sirds puikām zem 18 gadiem un sievietēm virs 45-iem (laikam tām, kuras minētos jauniešus arī aizveda uz kino), pie tam pēdējām pat vairāk. Ko ar šo filmu iesākt Latvijas mērķauditorijai – nav saprotams.

in 2009 martcore says
gīkiem

chocolat

Ar gadiem aizvien daiļākā Džuljeta Binoša ar savu meitiņu ierodas konservatīvā, reliģiozā un puszombētā Francijas mazpilsētā, lai atvērtu kafejnīcu, kurā tiek tirgota pēc īpašām Āfrikas receptēm gatavota simts dažādu veidu šokolāde. Lieki teikt, ka mierīgajā provinciālajā dzīvē tas ienes straujas pārmaiņas – šokolādes īpašības svārstās no viagras analoģijas līdz pat visai aizdomīgiem kolektīviem tripiem, tāpēc vietējais ūsainais mērs piesaka izvirtībai karu ar sausiņu vienā un krustu otrā rokā. Viesiem par prieku ap filmas vidu no upes vēl izpeld Džonijs Deps ar ģitāru rokās. Meitenes saka – NOM NOM NOM. Jums arī domāts!

in 2009 martcore says
apm. ņurd

ax

Negaidīti un pārsteidzoši lieliska filma, neticēsiet, par krīzi, bezdarbu un sekām, kas jau tā iziet patālu aiz melnā humora robežām, bet uz pēdējo sociālekonomisko notikumu fona var likt arī dažam labam matam nosirmot uz galvas. Papīra ražošanas industrijā strādājošais Bruno Davērs tāpat kā daudzi citi pilsētas iedzīvotāji zaudē savu šauri specializēto darbu, un tagad viņam vairs atliek tikai viena iespēja – mēģināt pretendēt uz vienīgo iespējamo šāda veida vakanci uzņēmumā “Arkādija”. Taču nopietnais vīrietis Bruno, kas ne īpaši pārvalda korparatīvos smaidus un pareizos toņus, ir ne jau tikai vienīgais kandidāts, ir vēl pieci cilvēki, neskaitot mazsvarīgo faktu, ka šajā vakancē jau labu laiku kā strādā cits darbinieks. Toties sievas priekšā kaut kā neērti, abi bērni vēl, lūk, vecākais puika pa kluso pamanījies no veikaliem sazagt pilnu skapi ar hārdvāri dažādu. Pirmie mēneši vēl tā nekas, taču tālāk sāk jau pārmākt īsts izmisums, un no Otrā pasaules kara laikiem atrastā tēva pistole rosina uz domām, ka šo instrumentu varētu pielikt ne tikai pie savas galvas, bet, piemēram, pārējo darba vakances kandidātu miesām.

Un klusais pilsonis Davērs paņem piecas lapas ar adresēm, uzvelk plašķi, iesēžas mašīnītē un sāk nogalināt. Neveikli, kā Humberts Kviltiju. Rokas trīc gan pirms tam, gan pēc tam, gan tā laikā. Sapņi arī ne tie labākie. Pie tam pārējie kandidāti visi tādi jauki, parasti un aizkustinoši cilvēki. Vēl apkārtnē ganās divi detektīvi, kuri ir sapratuši, kas vieno seriālo slepkavību upurus, taču no tā viņiem pašiem galvas griežas kā panorāmas rati. “Giljotīna” – tas ir ļoti smalki un atjautīgi uztamborēts kino, kas sastāv no pārdomātām un teicami režisētām mizanscēnām, tiesa, smieties vairāk gribas nevis filmas laikā, bet gan pāris dienas pēc tam.

in 2009 martcore says
afigkino