A White Ribbon (2009, Mihaēls Haneke)

Var ilgi runāt par abu mūsdienu asāko Eiropas režisoru – Trīra un Hanekes krustcelēm un samērā droši nosaukt vācieša “Balto lentu” par viņa “Dogvilu”, kurā Greisas un mafijas vietā nostrādā Pirmais pasaules karš. Nemaz nerunājot par vēstījuma formātu. Starp citu, lūk, ja arī melnbaltā pieeja te kaut ko arī uzsvērti izceļ, tad tikai to, ka pagājušā gadsimta sākums rurālajā zonā ne īpaši atšķiras no tumšajiem viduslaikiem turpat. Tāpat var teikt, ka ar šo filmu Haneke ir pilnībā atklājis fašisma ģenēzi savos pirmdzimtajos atomos, ja viņš ir patiešām visnežēlīgākais un cietsirdīgākais režisors pasaulē un vienīgais, no kura kino es tiešām šugājos, tad te viņš ir ļoti nežēlīgs un cietsirdīgs pats pret savu tautu. Telpa, kurā saplūst de Sikas “Children Are Watching Us” ar, piemēram, to pašu Gansela “Die Welle”, tiek piepildīta ar sailenthilas ļaunuma pastāvīgiem izgarojumiem, taču vienalga – šausmu filmu Tartara bezdibenī iekritušais Trīrs ir idejiskāks, nekā Haneke. Kāpēc?

Jo Hanekem filmā par interesantajiem notikumiem pirmskara vācu ciematā visas idejas un alegorijas ir skaidras jau pirmajās desmit minūtēs, un tālāk seko tikai detaļas, detaļas, detaļas kā pavisam īsta adatu un elektrošoka terapija vienlaicīgi. Mihaēls nevēlas paspert sīko solīti līdz horroram, viņam tāpat visas drausmas notiek aiz pieklājīgu namu sienām un aizslēgtām durvīm, viņš pirmkārt ir un paliek absolūti ģeniāls manipulators, kuram filma brauc uz priekšu nevis ar asprātīgām sižeta konstrukcijām, kur no lielās mīklas tiek ik pa laikam atvērts pa fragmentam, nē, viņš uzreiz ar kāju atsper lego malā un dzen tvaika mašīnu pa emocionālas un fiziskas varmācības sliedēm. Un, šķiet, tikai viņam vienīgajam lunaparka šausmu istabā dekorācijas pa īstam atdzīvojas.Gada kino.

in 2009 martcore says
afigkino ++

The Jacket (2005, Džons Meiberijs)

Adriana Brodija atmiņas par trakokreklu. Klusajā namā iemitinājies varonis Deniels Kreigs, kurš funkcionē “kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” revolucionāra lomā. Abi kopā skandē – Long live the Organization for the Organized! Vismaz 10 minūtes no filmas ekrānā rāda Brodija porcelāna zobus, pats viņš no palātas numur sešdesmit seši konsultē, kā ārstēt mazu irākieti vārdā Babaks, neskatoties uz to, ka šis pats Babaks pirms gada viņam ielaida lodi galvā. Aktieris Kristofersons dzīvāks par visiem. Sižets – apšaubāma rakstura maindfaks par to, ka aizmigt ar cigareti gultā ir bīstami dzīvībai, jo izraisa vēzi kā minmums.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

Nobody Knows (2004, Hirokazu Korida)

Japāņu bērnu antikino par pārapdzīvotību, kurā māmiņa ievācas īrētā vienistabas dzīvoklī kopā ar četriem bērniem, pie tam sīkie tiek ieviest slepeni, jo namīpašnieks neatbalsta masu tusiņus šaurās platībās. Vieglprātīgais māmuķis mēdz ik pa laikam pazust no pilsētas uz kādu nedēļu ar kārtējo labo cilvēku pie sāniem, līdz kādu dienu nepazūd pavisam. Atvases, no kurām tikai vecākais puika ir skolas vecumā, cīnas vienatnē ar kārtību un tīrību, taču gaidītā darba tikuma uzvaras kā nav, tā nav – būtu tomēr nereāli iedomāties, kā viņi spētu samaksāt par īri, ar laiku tiek atslēgts arī ūdens un elektrība. Skaista, taču ļoti bēdīga filma, it sevišķi tāpēc, ka pēc reāliem notikumiem.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

Surrogates (2009, Džonatans Mostovs)

A vēl grupai “Blur” dziesmā “Death Of A Party” ir šāds piedziedājums: “Another night / And I thought well, well / Go to another party and hang myself / Gently on the shelf” – lūk, lūk, tā ir procedūra, kuru filmas sākumā paveic Brūss Viliss par prieku mums un mūsu mazajiem skatītājiem. “Surrogates”, protams, ir brīnišķīga satīra visiem tiem, kas kaut cik mēģina ieslēgt savu galvu, pārējiem nākas samierināties ar manekenu apokalipsi finālā, arī maize. Tas ir briesmīgi, ja cilvēki nespēj padomāt, paskatīties patiesībai vismaz kakla gāmurā, ja ne acīs, nevis sākt anāli norobežoties, kā, piemēram, nemuzikālais kritiķis NN no pilsētas N, kurš salīdzina “surogātus” ar “geimeri”. Nu kāds geimeris, bļa? Būtībā tas taču ir Kim Ki Duka lieliskās filmas “Time” (no kuras te arī mēdz a. norobežoties) jaunākais brālis par to, ka blogeri mēdz saiet ar laiku sviestā. Režisors Mostovs gan ir pietiekami delikāts, lai no ieskrējiena ar kāju nespertu pa olām, bet nu…

…pārmest “Surogātiem” sižeta seklumu un okeānu ar loģiski absurdiem momentiem ir galīgi bezjēdzīgi – viss kiberpanka literārais žanrs ir tāds. Tur pasaules vienotībai nav nozīmes, jo, pirmkārt, čum un mudž no vizionāriem, otrkārt, lasītājam tiek parasti pamesta ideja, un tālāk viņš tiek atstāts vienatnē ar iespaidīgu sendboksu. Ja kādu filmas kosmiskais komiskums vēl nepārliecina, tad izrādās, ka Brūsa Vilisa plastikāta pārstāvis sireālajā pasaulē ļoti atgādina Brūsu Vilisu no tā filmas “The Jackal” momenta, kad viņš tur tēloja geju. Emočolka rulez!

in 2009 martcore says
apm. ņurd +

21 (2008, Roberts Luketičs)

Ar brīnišķīgo prātu apveltītais talantīgais misters Kempbels (Dž.Stērdžess) studē augstāko matemātiku un kopā ar diviem briļļainiem botāniķiem būvē necilvēkveidīgu un nekaujas robotu, ar kuru piedalīties konkursā. Kādu dienu teicamnieks atklāj, ka fakultātes dzīlēs atrodas telpas, kurā profesors Rosa (K.Speisijs) māca apdāvinātākajiem studentiem kāršu skaitīšanas principus blekdžekā, kas ļautu piejāt viskrutāko kazino. Kempbels tā kā pretojas kārdinājumam, taču kad koledžas triecienblondīne Džila (K.Bosvorta), kura arī ir bandā, mūsu galveno varoni aplaimo ar zemāko instinktu pavadiņu un uzpurni, robots tiek aizmirsts, un jaunais ģēnijs padevīgi sāk strādāt pie Lasvegasas galdiem. To visu kazino monitoros vēro pieredzējušais tumšādainais ornitologs Viljamss (L.Fišbērns) – žaketes kabatā iekrātā desmit gredzenu kolekcija labi palīdz pārrunās ar dabas nemīlētājiem. Ar ko viss beidzas, domāju, nav jāstāsta. Taču interesanti arī ne pārāk.

in 2009 martcore says
ok

A Prophet (2009, Žaks Odijārs)

Fiziski un garīgi nīkulīgais beznacionalitātes likumpārkāpējs Maliks El Džebena nokļūst cietuma dzirnavās, kurā zobus viens uz otru trin divi ultragrupējumi – arābi un sicīlieši. Nepiederība nevienai no konfesijām nozīmē samērā ātru pirmstermiņa atbrīvošanu no ieslodzījuma kā arī pusdienas pie viena galda ar erceņģeli Gabriēlu, tāpēc nākas zem mēles pabāzt žileti un novākt sicīliešiem nevēlamu ieslodzīto. Notikumu tālākajā gaitā pār viņu personisku šefību uzņemas itāļu šefs Cēzars Lučiāni, mūsu galvenais varonis iemācas slēgtā tipa iestādē lasīt, rakstīt un apgūst ekonomikas pamatus, lai celtos rangā un tālāk jau šefotu pats.

Šāgada Kannu festa galvenā laureāte, kas mēģina no sevis tēlot Folknera “Gaismas augustā” pārjēdzienošanu (jauktās asinis, reliģiskais aspekts), divarpus stundu laikā tā arī nespēj nākt pie kāda puslīdz konkrēta secinājuma. Odijārs par laimi iztiek bez visa tā stulbā mafijas romantizācijas breda, par kuru es tā nemīlu Kopolas “Krusttēvu” – tur goda kodekss, cēlsirdība un pārējā figņa; režisoram divas galvenās lietas ir izdzīvošana un babloss. Tajā pašā laikā ar piespiedu pasūtījuma slepkavību visa šī cīņa par minētajām divām vērtībām kļūst nevis vēl rupjāka ar traumām un sarkanajām kartiņām, taču iegūst dīvaina patētisma piegaršu. Un lai cik arī es nespētu pārmest “Krusttēvam” to, ko jau pārmetu, taču tur kā reizi nekādas šādas kognitīvās disonanses nav. “Pravietis” līdz galam nepārliecina, un viss.

in 2009 martcore says
apm. ņurd.

Tetro (2009, Frensiss Fords Kopola)

Pirmais, ko nāksies izdarīt pirms “Tetro” noskatīšanās – samierināties ar to, ka sirmais metrs Kopola tomēr ir neatgriezeniski izkūkojis prātu, šāds kompromiss ļaus pievērt acis uz dažādām dīvainībām. Patiešām, ja “Jaunībā bez jaunības” vēl varēja atrunāties par to, ka cilvēks mēģinājis teležurnāla formātā iebāzt Lielo Padomju medicīnas enciklopēdiju, tad tagad neglābj pat palielinātās medikamentu devas, jo recidīvi turpinās. Atšķirībā no Eliades grāmatas ekranizējuma “Tetro” gan ir pavisam savādāks – Dienvidamerika, Buenosairesa, šika melnbalta bildīte, galvenajā lomā caur pieri uz pasauli blenž Vinsents Gallo, kurš aizvien izskatās pēc 80-o sākuma mačo, tjoločkas lomā – spāņu dāma no “Pāna labirinta”, vēl tur ir tīneidžers, kas jau paguvis internetos iemantot epitetu “Marlons Brando bērnībā”.

Tāpēc pirmā puse vispār ir tāds Almodovars darbības plaukumā, kur dalībnieki ņemas apkārt ne bez pigām kabatā, saasinājumi pacienta slimības vēsturē ierodas tikai otrajā pusē, kad sākas savdabīgi iestarpinājumi no teātra-baleta. Patagonijas literatūras festivāls un madāma Alona saulesbrillēs vispār vairs nav no zemes šīs, tas jau ir kaut kāds Vonnegūts. Man šķiet smieklīgi, kur nu vēl ar cirvi rokā apkārt staigājošais Gallo. Kopolam jādzīvo ir pansionātā un regulāri jāsaņem kontā daži miljoni sentimentālām izklaidēm, no kurām vēl neviens nav pagaidām nomiris. Kaut arī, kad melnbaltajā kadrā pēkšņi uzrodas makbuks ar aifonu, un saproti, ka tie tomēr nav 80-ie…

in 2009 martcore says
ach so

Coco Before Chanel (2009, Anna Fontēna)

(Vismaz daļējā) baiopika vietā par lupatu karalieni negaidīti ir izdevusies pilnīgi psihodēliska franču drāma par mīlas trijstūri, lai arī pat par mīlas trijstūri to nevar nosaukt. Odrija Tatū visbiežāk ir sastopama pilnīgi sastingušā pozā ar lielajām acīm blenžot kaut kur tukšumā, viss pārējais, ko viņa dara, izsauc spontānu vēlēšanos, lai viņa to labāk nedarītu. Revolucionārie feministiskās modes aizmetņi rosina diezgan pamatotas aizdomas par to, ka mūsu Koko ir nevis izdarījusi krasu pagriezienu fešena minimālisma virzienā, bet gan drīzāk tupa nav bijis nekas cits, ko vilkt mugurā. Atliek tikai minēt, vai līdz titriem viņa mums parādīsies arī jaunos un modernos oranžos gumijas zābakos. Sviestains pasākums.

in 2009 martcore says
sēdies, divi!

The Swimsuit Issue (2008, Mēnss Herngrēns)

Zviedru ziemassvētku komēdija par to, kā vidusmūža krīzes māktie florbola veterāni nolemj pievērsties vīriešu sinhronajai peldēšanai uz skandināvu sociālo problēmu fona, lai beigās laimīgi dotos uz Olimpiskajām spēlēm. Aizkustinošas detaļas – kā viņi tur ar skrāpjiem sev skrāpē pēdas, oi. Vispārnacionāli aktuālās detaļas zviedriem kā vienmēr ir dziļi sapiņķerētas un normāliem cilvēkiem nesaprotamas – viens no komandas dalībniekiem ir nēģeris-homofobs, kur brauc kopā ar tīmu uzstāties gejpraida kulminācijā. Noslēgumā nākas konstatēt, ka skandināvu ģimenes filmas laikam ir vienīgās, kuras atbilst žanra nosaukumam, nu, kad tiešām gribas ar visu ģimeni apsēsties pie telekrāna un dzerot kafiju ar zemeņu pīrāgu sirsnīgi pairgot.

in 2009 martcore says
apm. ņurd

Moon (2009, Dankans Džounss)

Ne pārāk tālā nākotne: zilajai planētai sāk pietrūkt Saules enerģijas, tādēļ uz planētas Mēnesstrīs gadus  dziļā vientulībā ar iecienītajiem hārvesteriem notusojušais stārkrafta cienītājs Sems Bells (Sems Rokvels) iegūst svarīgo hēliju-3 un priecājas, ka pēc divām nedēļām atgriezīsies pie sievas un bērna. Kā jau tas pienākas, uzbraukšanas kosmosā iemesls bija domstarpības ar laulāto draudzeni, kuras pēc videovēstījumiem, šķiet, ir atrisinājušās. Kompāniju daudznozīmīgi mirgojošajos elektrointerjeros viņam sastāda tikai multikomplicētais automāts GERTY, kurš runā Kevina Speisija vokālā, taču pārsvarā iztiek ar četru veidu smailijiem. Acumirklīga sievietes halucinācija – tikai triks, lai arī atpazinām “Solāri”…par pēkšņo pagriezienu, kas var notikt ar cilvēku uz Mēness nestāstīšu, jo tur katrs moments kļūst par ļoti riebīgu spoileri.

Deivida Bovija atvase Dankans Džounss (tēva gēni, šķiet, nekādu lomu šeit nespēlē, nu, mūzika perfekti iemontēta, vienīgais) dzīvo Stenlija Kubrika apartamentos un skatās Tarkovski, taču drosmīgi aiziet savā interpretācijas ceļā – tā neapšaubāmi ir inspirācija no 70-o gadu labākās skai-fai literatūras, taču cik lieliska ir šī inspirācija! Cik tehniski un psiholoģiski tā ir nevainojami izstrādāta, un kā režisors savā debijas filmā lieliski izjūt momentus – tas nav vārdiem aprakstāms. Viena no gada labākajām filmām un mans personisks favorīts, simpātija – 2009.

in 2009 martcore says
afigkino

Harsh Times (2005, Deids Ajers)

Deivids Ajers, labākais dialogu autors braucošās un stāvošās automašīnās, kā arī Kristiāns Beils, kuram šī ir pēdējā labā kinoloma, tā arī nespēj izvilkt pasākumu līdz “Training Day” augstumiem. Filmā absolūti viss ir kaut kāds ļoti apšaubāms, un spēcīgas galvenās sižeta līnijas, kas ļautu mums aizmirst visus šos pseidomeksikāņus, reģipša bandītus, zāles kulītes laupīšanu uzvalkos ar kaklasaitēm, etc, gluži vienkārši nav. Galvenais, ko jūs iznesīsiet azotē no kinoteātra – vērtīgais padoms, ka ja izdzer pudeli etiķa, testi neuzrādīs narkotisko vielu sastāvu organismā.

in 2009 martcore says
otrreiz nesaņemtos

First Squad: The Moment of Truth (2009, Jošiharu Aširo)

Divu austrumu kaimiņu okultās tusovkas speciālistu un japāņu interpretējumā Otrais pasaules karš 1942.gadā izskatījās šādi: padomju armijas avangardā atrodas pieci lielacaini pionieri ar vējā plīvojošiem matiem, pretī uzvarām tos ved 12-gadīgā partizāne Nadya ar katanu rokās. PSRS bruņotos spēku priekšgalā atrodas pulkvedis Beloffs, kurš atgādina Staļina un maršala Žukova hibrīdu, fašistu fīrers ir, acīmredzot, doktors Mengele pats savā personā. Kā liecina vēsturiskie fakti, nacistu galvenais rīcības plāns pēc avioneveiksmēm virs Lamanša ir bijis izsēdināt 700 gadus sen atpakaļ mirušo krustnesi fon Volfu Normandijas piekrastē, lai viņš kopā ar zombijiem no viņpasaules ienestu zināmas korektīvas globālajā militārajā konfliktā, taču arī padomju gaišākie prāti nesnauž – lūk, Kremļa pagrabos ar Ļeņina viltīgo dzirkstelīti acīs apveltītie poļitruki ar zampoļitiem jau kruķī rokturi nekrotransportieri, lai izsēdinātu savu desantu ellē.

Ar draivu un diezgan asiem zobiem apveltītais animē (labs, stilīgs, skatāms) būtu vienkārši kino uz fola robežas, bet ne vairāk, ja vien tam visam pa vidu trešdaļu no pasākuma kara veterāni un vēsturnieki dokumentāli mums nestāstītu, ka aptuveni tā tas arī viss bija, ko tur daudz. Krievu nomā pārkrustījās, un pirms laists uz ekrāniem sirmās runājošās galvas metodiski izgrieza no kino ārā. Valdība slēpj patiesību!

Atceros, es pirms ilga laika domāju, kā varētu ekranizēt, piemēram, V.Peļevina darbus, un vienīgais, kas nāca prātā – ka varētu “Čapjevu un tukšumu”, kā arī romānu par lapsiņu uzfilmēt multiplikācijas formātā, pārējais viss kaut kā feilo. Nezinu, vai līdzīgi apsvērumi bija arī kino autoriem, taču skaidra ir viena lieta. Okultisma un ezotērikas fendoma labākā puse ar minētajām disciplīnām nodarbojas ne vairāk, ne mazāk, lai varētu izvērst smalku trollingu saņemot dubultporciju lūlzu; un kino, ko tur liegties, piegādā tos diezgan globālā formā, tiesa, diezgan šauram cilvēku lokam. Animē fani neatraduši Hitleru-kūnu un Zoju Kosmodemjansku-tjaņu neizpratnē skumst. Govnovēsturnieki rīstas. Filozofi ņirdz, jaunatne, kā vienmēr, dročī uz paši ziniet ko. Draugi, forčans ir izaudzis. Ir izaudzis!

in 2009 martcore says
apm. ņurd +